Eksotisko dzīvnieku eksperte Ļena Kustova mīlestību pret mazajiem grauzējiem atklājusi jau deviņu gadu vecumā, kad vecāki suņa vai kaķa vietā nopirkuši pirmo žurciņu Mitju.
Žurku selekcija sākās pirms aptuveni 200 gadiem. Toreiz dzīvnieciņus izmantoja tikai laboratorijas eksperimentos, bet vēlāk cilvēki saprata – žurkai piemīt savdabīgs intelekts, tādēļ mazais grauzējs var būt arī piemērots mājdzīvnieks.
“Žurciņas izvēlas cilvēki, kuri ir mazliet neordināri. It sevišķi žurkas šādā dabīgajā, pelēcīgajā krāsā. Žurka ir dekoratīva, viņa nav mežonīga. Cilvēki domā, ka es viņu esmu noķērusi atkritumos, bet īstenībā viņa ir parasta dekoratīvā žurciņa ar šādu necilu krāsu,” stāstīja Kustova.
Žurciņas var lepoties ar 50 dažādu variāciju krāsām – siāmas, himalaju, albīnu, zilās, baltās, bruņurupuču, šokolādes, krēmkrāsas un citām.
“No šķirnēm, piemēram, ir bezastes žurkas. Tā šķirne izveidota nesen un domāta tiem cilvēkiem, kuriem nepatīk plikā žurkas aste. Ir žurkas ar divām dažādām acu krāsām – līdzīgi kā suņiem un kaķiem, piemēram, zilu, sarkanu, melnu un zilu,” klāstīja eksperte.
Taču daudzus dekoratīvās žurkas piesaista nevis ar savu ārieni, bet gan intelektu. Kā izrādās, žurciņas labi padodas apmācībai.
“Žurkas var dresēt, žurkas māk pienest aportu, tāpat kā suņi. Žurkas var spēlēt volejbolu, basketbolu, atnest bumbu. Viņām var likt stāvēt uz pakaļkājām. Vispār šis dzīvnieks ir ļoti intelektuāls. Dzīvojot tūkstošiem gadu pie cilvēkiem, viņas ir vairāk pielāgojušās mums nekā mēs pie viņām,” stāstīja Kustova.
Arī Ļenas žurciņām talanta netrūkst.
Piemēram, Ļusja piedalījusies filmā “Dvēseļu putenis”, kur viņai no mīlīga zvēriņa bija jāpārtop par biedējošu, netīru radību – tādu, no kuras gribas mukt pa gabalu.
“Tur bija ļoti grūts uzdevums - viņai vajadzēja tēlot ierakumu žurku, mežonīgu un šausmīgu. Vajadzēja skriet pa ūdeni. Tur bija tranšeja, grava un viņu nogalina ar durkli (īstenībā tā nebija viņa, bet mulāža). Es domāju, ka Ļusja ar to netiks galā, jo žurkai skriet pa ūdeni nepatīk, bet viņa tika ar to galā, visu nofilmēja ar pirmo reizi!” stāstīja saimniece.
Bet, kad režisors izdomāja žurkai piešķirt skarbāku ārieni, kino zvaigznei bija pretenzijas.
“Viņu nogrimēja, jo izskatījās pārāk mīlīga. Vajadzēja tā, lai kadrā viņu nebūtu žēl nogalināt. Viņu nosmērēja ar dubļiem, pat uzsmērēja kaut kādu asiņainu krāsu un viņa atteicās filmēties… Viņa apsēdās un sāka mazgāt sev nost visu grimu,” stāstīja Kustova.
Bet vai žurka šobrīd ir modē kā mājdzīvnieks? Pateicoties ķīniešu kalendāram, jā – ir gan! Jau pirms Jaunā gada Ļenas audzētās žurciņas bija izpirktas. Tas pats notika arī zooveikalos, kur cilvēki pirka jebkādu žurciņu, ko vien varēja atrast.
Kustova gan neiesaka žurciņas pirkt ģimenēm ar bērniem, kuri ir jaunāki par pieciem gadiem, “jo bērniem nav tik attīstīta motorika, viņi var žurku nejauši piespiest, sažņaugt, uzsēsties viņai virsū, tā kā ģimenēm ar maziem bērniem es neieteiktu”.
Tā kā žurkas ir visēdāji, viņu ēdienkarte ir plaša. Žurkas noteikti jābaro ar speciālo barību un graudu maisījumiem, ko var nopirkt zooveikalos. Drīkst dot arī zaļumus, pienenes, augļus, dārzeņus, vārītu olu, biezpienu, vārītus kartupeļus un bietes.
Žurku veselībai bīstamie produkti ir avokado, dažādi saldi, sāļi un trekni našķi, desas, šokolāde, piens un krējums.
“Dažreiz dodu gabaliņu vārītas gaļas ar kauliņu, aptuveni reizi nedēļā. Tas ir labi zobiem. Kas attiecas uz riekstiem un sieru, tas ir žurku kārums, kuru mīl visas žurkas, bet to vajag ierobežot,” ieteica Kustova.
Tāpat svarīgi ir iekārtot piemērotu būrīti. Žurciņas nelielais izmērs nenozīmē, ka dzīvniekam pietiek ar mazu dzīves telpu - jo lielāks būris, jo labāk, vēlams ar vairākiem līmeņiem, lai žurka varētu ložņāt, viņām patīk visādi šūpuļtīkli, kociņi,
Žurciņām ļoti patīk siltums un nepatīk ūdens. Tātad nekāda caurvēja un nekādas mazgāšanas – par savu kažoku žurka parūpēsies pati.
