Zūd iemaņas izdzīvot dabā. Saruna par upēm ar režisori Lasmani-Broži

Mūsdienu cilvēkiem zūd rūdījums un iemaņas izdzīvot dabā, tādēļ bērnus jau laikus vajadzētu pieradināt pie dzīvošanas ārā un dabas izzināšanas,  LTV raidījuma “Pa straumei” veidotāja Ilze Lasmane-Brože podkāstā “Zaļgalvis” stāstīja Rvīnam Vardem. Vienlaikus, lai pasargātu dabu, viņa aicināja cilvēkus atklāt mazāk zināmus dabas nostūrus, nevis doties uz populārām un atpūtnieku pārblīvētām vietām.

Ilze Lasmane-Brože veido LTV1 raidījumu “Pa straumei” , kur divi jaunieši un suns Urga apceļo Latviju laivās, iepazīstot gan daudzveidīgās Latvijas upes, gan interesantākos pieturpunktus to krastos. Arī pati Ilze ir aizrautīga laivotāja un dabā gājēja.
 

Kā stāsta Ilze, lai arī raidījuma “Pa straumei” mērķauditorija ir jaunieši, tas vienlīdz veiksmīgi sasniedz arī bērnus un viņu vecākus. Tieši viņi izteikuši vēlmi kopā ar jau pazīstamajiem varoņiem iepazīt ne tikai upes, bet arī citus dabas aspektus, tāpēc nu jau divas sezonas skatāms raidījums “Urga urda”, kas veltīts Latvijas kokiem un zvēriem. “Tagad bērni prasa raidījumu par kukaiņiem, jādomā vēl kaut kas!” smejas Ilze.

""

Kā stāsta Ilze, impulss veidot raidījumu par upēm bijis ļoti personisks. “Man patīk laivot. Katru gadu ar draugiem laivojam, un tas ir jauks kopā būšanas piedzīvojums. Tad sapratu, ka to visu var padarīt vēl aizraujošāku, izzinot lietas un vietas, kas saistītas ar upēm. Es iesaistīju arī bērnus, jo nākotnē viņi būs tie, kas veidos šo valsti un uzturēs planētu pie dzīvības. Tā šis raidījums radās,” atceras Ilze.

Miljoniem gadu sena vēsture un jauna dzīvība

Ilzei upe ir ne tikai darbs, bet arī vieta, kur atpūtināt prātu un pabūt vienatnē. “Upe man nozīmē visu dzīvi, sevišķi laivojot vai supojot vienai,” viņa atklāj. Šogad Ilze vienatnē supojusi pa piecām upēm. “Tas nozīmē neikdienišķā veidā saplūst ar upi, būt vienatnē un ļauties. Nav obligāti jāairējas vai jāņemas, tu vari ļauties plūdumam un klausīties, kas notiek apkārt,” viņa stāsta. Kaut gan bijušas arī bīstamas situācijas, Ilze to uztver mierīgi. “Dzīve vispār ir ekstremāls notikums,” viņa smejas.

 “Zaļgalvis” – podkāsts un raidījums

Svētdienās LTV1 skatītāji pulksten 18.15 var vērot raidījumu "Zaļgalvis" – dokumentālus stāstus par cilvēkiem un vidi. Raidījumu papildina arī podkāsts par vidi.

Podkāsta formātā:

Kā stāsta Ilze, upe nav tikai daba, bet arī cilvēki, kas dzīvo un strādā tās krastos. Viņai darbā pie raidījuma vislielāko gandarījumu sagādā tieši neparastas tikšanās. “Piemēram, laivojot pa Cieceres upi, kuras stāsts pavasarī būs redzams LTV1, mēs uzkūlāmies paleontologiem, kuri nedēļu dzīvojuši teltīs upes malā,” stāsta Ilze.

“Viņi uzgājuši 350 miljonus gadu senas fosilijas. Mēs gribējām viņus filmēt, bet bija vajadzīgs liels pierunāšanas darbs. Galvenais arguments, ko izmantojām, – tas vajadzīgs, lai ieinteresētu jauniešus šajā sfērā. Tur bija tādas kaislības, Midsomeras apgriezieni! Viņi nevar atklāt vietas, kur šie izrakumi notiek, jo esot negodprātīgi racēji un arī tādi, kas vienkārši intereses pēc grib visu izkašņāt un sabojā atradnes. Tas nevienam nenāk par labu, jo pēc tam to vairs nevar izpētīt. Es esmu ārkārtīgi pateicīga zinātniekiem, ka viņi tomēr piekrita parādīt savus atradumus – veidus, kā šīs fosilijas tiek meklētas, attīrītas. Pārsteidza viņu pietāte un rūpība pret katru atradumu, kas citiem var šķist nenozīmīgs nieciņš,” atzīst Ilze. Viņai piekrīt arī Rvīns, kurš to novērojis, filmējot raidījumu “Zaļgalvis”: “Ja cilvēks deg par savu lietu, tā ir pilnīgi cita saruna nekā tad, ja viņš ir par to izlasījis vai pārstāv. Šādi cilvēki pat citādāk runā, būvē teikumus.”

Raidījums “Pa straumei” laivojis jau pa 24 upēm, tomēr, kā atzīst Ilze, televīzijas ierobežotais formāts ļauj tikai pieskarties upei. “Skaidrs, ka mēs nevaram detalizēti un rūpīgi izbraukāt, iztaustīt visu. Mēs pirms tam nopietni gatavojamies un domājam, ko katrā stāstā izcelt – kas upē ir īpašs, unikāls.” Gaidāmajā raidījuma sezonā Ilze izceļ upi, ko bijis īpaši interesanti iepazīt – Aģi. “To īsi pirms mums rūpīgi bija izpētījuši zinātnieki – no iztekas līdz ietekai jūrā. Izpētījuši gan no bioloģijas, gan arheoloģijas, gan kultūrvēstures viedokļa. Aģi mēģinās padarīt par eksperimenta platformu, lai noskaidrotu, kā atdot upei dzīvību ar saudzīgām metodēm. Kā jau daudzās upēs, vairāki Aģes posmi ir bagarēti, taisnoti un meliorēti. Tagad zinātnieki pēta, kā varētu pēc iespējas neinvazīvākā veidā tās atgriezt dabiskākā plūdumā. Tas ir ļoti interesanti,” stāsta Ilze.

Došanās dabā – gan piedzīvojums, gan atbildība

Vai laivošanas un upju tūrisma popularizēšana nes sev līdzi arī draudus – arvien vairāk cilvēku, kuri ar laiku kaitē upju ekosistēmai? Ilze atzīst, ka domājusi par to. “No vienas puses – jo mazāk cilvēku zina par šīm upēm, jo labāk tās var pasargāt. No otras puses, ir jāveido šie stāsti, jo, manuprāt, cilvēkus nepieciešams atkal izvilkt dabā, tur, no kurienes viņi nākuši. Arvien vairāk cilvēku dzīvo pilsētā, un ir traki redzēt bērnus, kuri neko nesaprot dabā. Tas neko labu nākotnei nesola. Savukārt iedvesmojot būt dabā un parādot, kā to darīt jēgpilni un atbildīgi, ieguvumu ir vairāk nekā zaudējumu,” pārliecināta Ilze.

Riskus videi rada tas, ka cilvēki mēdz izvēlēties populārākos laivošanas galamērķus, tāpēc Ilze iesaka doties uz mazāk apmeklētām upēm. “Biju aizbraukusi ceļojumā pa Vidzemi, cēlos pāri Līgatnes pārceltuvei un gandrīz iekritu upē no brīnumiem – tur bija kādas 500 laivas, pilnīgs ārprāts! Nezinu, vai viņi vispār var ieraudzīt upi – viņi var ieraudzīt tikai citus cilvēkus! Tas nav tas, par ko runājam raidījumā “Pa straumei”. Jo mazāk cilvēku uz upes, jo labāk,” uzsver Ilze.

Kā atzīst Rvīns, arī viņam, dodoties dabā, svarīga apstāšanās un apcere – to viņš sapratis, kad reiz pievienojies pārgājienam ap Lubāna ezeru, lai pavērotu putnus.

“Tie cilvēki gāja tādā ātrumā! Viņi bija iezieduši kājas ar vazelīnu un apgāja ezeram līdz vakaram, tie ir 70 kilometri. Pēc pirmajiem kilometriem es sapratu – pirmkārt, tādā tempā es vispār nevaru iet, otrkārt – kādi putni, ja es pat nevaru apstāties! Tad es sapratu, ka ir dažādas pieejas – man svarīga apcere un apstāšanās, bet cits gūst gandarījumu no tempa.”

Ilze piekrīt, ka patīkami pavadītam laikā pie dabas svarīgi ir atrast savu tempu, bet vienlaikus atgādina – galvenais ir beigt ceļojumu tā, ka visas lietas, ko esi paņēmis līdzi, tiek aiznestas arī atpakaļ. “Ja esi varējis atnest pilnus ēdiena traukus, līdz tuvākajam atkritumu konteineram varēsi aiznest arī tukšos!” pārliecināta ir Ilze.

Cilvēks – viesis dabā

Atkritumi gan nav vienīgais risks, ko dabai var radīt tūrisms. Nesagatavojies dabas baudītājs var, piemēram, izplūkt aizsargājamus augus. Kā uzskata Ilze, galvenais ir sagatavoties – ceļotājam ir jāzina, uz kurieni viņš brauc un ko grib redzēt.

“Mēdz gadīties, ka cilvēks mirklīga kaifa vārdā izplūc aizsargājamus augus, tādējādi kaitējot dabai. Jo vairāk pirms tam paanalizē, padomā un pameklē, jo zinošāks būsi par to, kam skarties klāt un kam ne,” pārliecināta ir Ilze. Kā vēl vienu problēmu viņa min dabisko vajadzību nokārtošanu dabā. To gan ir iespējams viegli risināt, izmantojot lāpstiņu, lai sakoptu pēc sevis – ārzemēs lāpstiņu izmantošana jau ir ierasta prakse un tās pat nākot komplektā ar pārgājienu mugursomām. Svarīgi arī neatstāt aiz sevis tualetes papīru. Kā norāda Ilze, šajā ziņā problēmas rodas, ja vienā vietā koncentrējas liels dabas mīļotāju daudzums. “Šosezon bija interesants stāsts par Audupi, kas gan patiesībā beigās pārvērtās stāstā par Vecdaugavu un kāpām. Nokārtojoties, kur pagadās, cilvēki ietekmē kāpu floras sastāvu. Sukulentu tipa augiem nepatīk tik “bagātīga” augsne, tiem vajag tīru smiltiņu,” stāsta Ilze.

Kā vēl vienu bieži izplatītu grēku Ilze min ķīmisko līdzekļu izmantošanu, mazgājot līdzpaņemtos traukus upē. To iespējams aizstāt ar videi draudzīgām metodēm, piemēram, smiltīm, kas gana efektīvi notīra traukus. “Ja tu uzkur atbilstošā vietā savu ugunskuru, visu savāc aiz sevis, neizmanto nekādas ķīmijas, bet lieto tikai to, kas ir uz vietas, tu esi tāds pats viesis dabā kā stirna vai āpsis – nekam nekaitē,” pārliecināta ir Ilze. “Tie ir sīkumi, kas jāievēro, bet tos pat ir patīkami un interesanti ievērot. Tieši tāpēc pārgājienos un laivu braucienos ir jābrauc kopā ar bērniem, jo tas ir vienīgais veids, kā to iemācīties. Tas nedrīkst būt didaktiski, pamācoši. Tas ir jārāda tikai un vienīgi caur savu piemēru – ja vecāki paņem līdzi savu lāpstiņu un pēc dabisko vajadzību nokārtošanas sakopj aiz sevis, ja pēc ēšanas visi kopīgi mazgā traukus ar smiltīm. To var iemācīties tikai dabiskā ceļā; jo didaktiskāk, jo sliktāk – tas izraisīs pretestību,” uzsver Ilze.

Atrast savu upi

Ceļotājiem Ilze iesaka veidot personīgas, nevis patērējošas attiecības ar dabu, piemēram, atrast savu upi un to iepazīt. Tas ļautu pasargāt populārākos galamērķus dabā no pārmērīgas ekspluatācijas. “Būtu lieliski uztaisīt aplikāciju, kur būtu redzams – šodien šīs upes apmeklējuma limits ir izsmelts, meklējiet citas! Lielāks kaifs ir būt tur, kur nav citu, un tu esi savā saiknē ar dabu. Es ieteiktu katram atrast savu upi un, lai to atrastu, tomēr ir jāapceļo vairākas,” saka Ilze. Viņa stāsta – esot plāns piešķirt upēm tiesības, līdzīgi kā cilvēktiesību un dzīvnieku tiesību gadījumā. “Es esmu par to, ka upēm ir tiesības būt pēc iespējas brīvām no ļaužu masām un tā, ko šīs masas tur atstāj,” smejas Ilze.

Savu upi var atrast, ne tikai laivojot, bet arī ejot gar krastu jeb krastingojot un, ja pienāk kārtīga ziema – slidojot pa upi. Kad sava upe atrasta, vērts tai pieķerties. “Mani fascinē stāsts par Melāniju Vanagu, kura gadu gadiem gāja gar Amatas upi un pierakstīja uz katra soļa sastapto: gan savas sajūtas, gan redzēto, gan to, cik cukuru tādā pārgājienā vajag ņemt līdzi. Jā, vērts atrast savu upi un tad dažādos gadalaikos, dažādos veidos pētīt un izzināt, iespējams, arī pierakstīt. Kas zina, kad var noderēt!” smejas Ilze.

Melānijas Vanagas piezīmēs Rvīnu pārsteidzis fakts, ka jau cienījamā vecumā esošā kundze pārgājienos gar Amatu bez problēmām nakšņojusi zem klajas debess, tik vien kā pie iekurta ugunskura. Arī Ilze uzskata, ka iemaņas izdzīvot dabā un rūdījums ir arvien zūdošākas prasmes: “Tāpēc es esmu par meža skolu – tā ir brīnišķīga iniciatīva, un es gribētu piedalīties šādu ideju attīstīšanā, popularizēšanā. Lai bērni nedēļu dzīvo ārā un izzina dabu. Viņus tas ļoti interesē, tikai šāda iespēja netiek dota, jo, pasarg dievs, viņiem kaut kas notiks. Vecākiem mēdz būt pilnīgi absurdas bažas. Iespējams, to sauc par pāraprūpi – vecāki pārlieku baidās ļaut bērnam kaut ko darīt,” uzskata Ilze.

Kaut gan Ilze iesaka mācīties doties dabā arī pieaugušajiem, viņasprāt, galvenais ir darbs ar nākamajām paaudzēm. “Bērni uztver lietas daudz normālāk. Mazi bērni ir tuvāk dabai, viņiem nav īpaši jāpiedomā – viņi skrien, bauda un māk novērtēt to, ko redz. Vēl bērniem ir lielas pārliecināšanas spējas, un bieži tie ir tieši viņi, kuri iestāsta vecākiem: “Tā taču nevar darīt!” Esmu ievērojusi, ka bērniem un jauniešiem arī ļoti patīk vākt štruntus, ko atstājuši citi. Viņiem sagādā gandarījumu redzēt, kā vide kļūst smukāka, labāka,” novērojusi Ilze.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt