Nu jau cienījamā vecuma sunīte Nika dauzās ar savu jauno saimnieci Jūliju. Nika bija viens no dzīvniekiem, kas zaudēja saimnieci Zolitūdes traģēdijā. Jūlija par suņa nonākšanu patversmē izlasīja ziņu portālā, tajā pašā vakarā piezvanīja un jau nākamajā rītā suns bija pie jaunās ģimenes. Jūlija pieredzēja, cik ļoti dzīvnieks var pārdzīvot māju zaudēšanu.
„Pirmajā nedēļā pat bija diena, kad viņa dziļi iemiga, miegā skaļi raudāja. Mums ir liela pieredze ar suņiem, bet neko tādu nebijām redzējuši. Trīs mēnešus bija ļoti grūti. Viņa bija šokā, pārdzīvoja, nepalika mājās viena. Tikko saprata, ka tagad esmu viņas saimniece, visu laiku staigāja man pakaļ,” atceras Jūlija.
Dzīvnieku patversmes „Ulubele” vadītāja Ilze Džonsone stāsta – visi Zolitūdes traģēdijā saimniekus zaudējušie mīluļi jaunas mājas atraduši nedēļas laikā: „[Tas] mūs ļoti priecē, mēs, protams, uzturam kontaktus ar adoptētājiem, ka neviens no viņiem nav pārdomājis, neviens nav atteicies no dzīvnieka un atvedis atpakaļ. Tas ir ļoti labi. Un daudzi no viņiem ir kļuvuši par mūsu labiem draugiem, brauc ciemos, palīdz kā var, ved dažādas mantas, barību.”
Arī studentiem Mārtiņam un Oto ne prātā nenāk atteikties no rudā runča, par kuru uzņēmušies rūpes pēc traģēdijas. Nokristījuši viņu par Edvardu Hektoru Leonu I. Mēnesi Edvards slēpies zem galda, bet tad lēnām iedraudzējies ar puišiem:
„Viņš nav kaķis, viņš ir ceturtais vecpuisis. Mēs te trijatā dzīvojam plus vēl kaķis. Mums nav tā – vai, kaķīt, kaķīt. Viņš ir tā kā draugs vēl viens. Viņš neuzvedas kā parasts kaķis, viņam ir personība savējā. Viņš guļ visdažādākajās pozās, viņš ņaud visu laiku – mēs sēžam trijatā, viņš nāk un ņaud līdzi.”
Edvardam arī izveidots pašam savs profils vietnē Instagram, kurā dalīties ar runča ikdienu un nedarbiem. Speciālisti „Ulubelē” saka – katram dzīvniekam saimnieka zaudējums ir maza Zolitūdes traģēdija. Šajā patversmē vien mājas joprojām gaida ap 200 suņu un 50 kaķu. Ja nav iespējas kādu ņemt līdzi, var nākt vest suņus pastaigās vai ziedot.
