Gidā zivju sugas ir klasificētas pēc to apdraudētības līmeņa – tās, kas marķētas zaļā krāsā, uzturā lietot var bez sirdsapziņas pārmetumiem, dzeltenajā kategorijā ierindotas tās, par kurām domas dalās, taču tā dēvēto sarkano sarakstu veido zivju sugas, kas ir apdraudētas vai tiek zvejotas neilgtspējīgā veidā.
Mulsumu zivju gida lietotājiem var radīt situācijas, kad vienu un to pašu zivju sugu nākas ieraudzīt visās trijās kategorijās – tas skaidrojams ar to, ka zivs var tikt audzēta vai nozvejota atšķirīgos veidos un dažādās vietās.
Piemēram, ziemeļu garneles ir visos trīs sarakstos – ja to izcelsme ir Ziemeļjūrā vai Grenlandes ziemeļaustrumu daļā, tad tās ir sarkanajā kategorijā un ēst nevajadzētu, savukārt, ja tās ir iegūtas Barenca jūrā, Norvēģu jūrā, Grenlandē, Islandē vai pie Kanādas, tad tās ir dzeltajā sarakstā – proti, ēst varam, bet labāk izvēlēties tās ziemeļu garneles, kas iegūtas pie Bafina salas. Tur augušās var ēst droši un šīs garneles patērējot pārtikā, draudu to populācijām neradām. Līdzīgā veidā dažādās kategorijās ir atrodamas arī tādas iecienītas zivis kā lasis vai tuncis. “Diemžēl zivju sugas ir apdraudētas visā pasaulē. Migrējošās zivju sugas ir apdraudētas vairāk nekā zivis, kurām nav nepieciešams migrēt. Bet kopumā migrējošo zivju populācijas kritums ir apmēram 93%,” skaidroja Pasaules Dabas Fonda Baltijas jūras un saldūdens programmas vadītāja Magda Jentgena.
Lielais dambju un citu aizsprostu skaits Eiropā ir viens no galvenajiem iemesliem upju sliktajam stāvoklim un migrējošo saldūdens zivju populāciju dramatiskam kritumam.
Tas ir viens no iemesliem, kāpēc ir samazinājies Eiropas zuša, laša, vimbas, kā arī upes nēģu daudzums. Tikmēr līdzās aizsprostiem aptuveni trešdaļu no zivju populācijām apdraud pārmērīga zveja un nejauša piezveja.
“Latvijas kontekstā uzskatāmi piemēri ir Eiropas zutis un Baltijas menca. Pēdējo četrdesmit piecu gadu laikā zušu populācija ir samazinājusies par 95%. Zušus mēs nebrīvē nevaram pavairot, tie nārsto tikai un vienīgi Sargasu jūrā, kas ir Karību salu reģions, un līdz ar to šo populāciju ietekmē gan zvejas spiediens, gan aizsprosti un migrācijas ceļu nosprostošana,” norādīja Pasaules Dabas Fonda iniciatīvas "Lai jūra čum un mudž" koordinatore Elza Štrausa.
Ilgtspējīga zivju izvēle patērētājam sākas vietās, kur zivis iepērkam, vai arī restorānos.
Tieši tāpēc svarīgi ir, lai veikali un restorāni savā sortimentā iekļauj zaļajā sarakstā esošās zivis. 2020. gadā nozīmīgu soli šajā virzienā spēra SIA “Rimi Latvia”. “Mēs pieņēmām konkrētu, stingru un ētisku lēmumu, ka netirgosim savā sortimentā produkciju, kas ir ražota no sarkanajā sarakstā iekļautajām zivīm. Tas nozīmē, ka kādus pārstrādātus produktus, piemēram, tunča konservus vai citu produkciju, nācās tomēr izņemt no sortimenta,” stāsta uzņēmuma pārstāve Inga Bite.
Arī virkne restorānu seko līdzi tam, lai piedāvātu zivis, kas nav apdraudētas, un par to var pārliecināties, saņemot apliecinājuma sertifikātus no piegādātājiem. Trīs pavāru restorāna "Tam labam būs augt" līdzīpašnieks, pavārs Mārtiņš Sirmais apgalvoja, ka ilgtspējīgi iegūtas zivis ne vienmēr paaugstina produkta cenu. Viņš norādīja, ka drīzāk apgrūtinājumu rada citādāk organizētas piegādes ķēdes un laiks, kas jāpatērē, piemeklējot ilgtspējīgāko produktu. Arvien vairāk ēdienkartē tiek iekļautas vietējās zivis, atzina Sirmais.
Tiesa gan, veikalos esam joprojām gana konservatīvi patērētāji, jo izvēles ir ļoti vienveidīgas – apmēram 80% no pārdotās svaigās produkcijas ir lasis, saldēto jūras velšu līderes ir garneles un mīdijas, bet pārstrādātās produkcijas augšgalā – tunča konservi. Viens no ieteikumiem, kā dažādot mūsu ēdienkarti un izvēlēties arī videi draudzīgas alternatīvas, ir biežāk celt galdā tādas zivis kā līni, plaudi, līdaku un asari.
