“Katrā valstī ir sava smarža, pieņemsim, Parīzē sava, Itālijā sava, Latvijā sava, kad tu izkāp, tā smarža, pat grūti pateikt, kas tas ir,” sajūtās dalās Leonardo saimniece Dace Čausa.
Liktenis kārtis izliek pirmais – pēc atgriešanās Dace pārņēma vecāku rūpes zirgu stallī. Lai gan daudzus gadus saistība ar dzīvniekiem bija attāla, pirmo mīlestību aizmirst nevar. Arī tad, ja tai ir četras kājas, kupla aste un garas krēpes… Īpaši atmiņā palicis tēta zirgs Morēna.
“Es vienmēr saucu – Morēna! – un viņa uzreiz zviedza, atsaucās. Viņu pēc tam pārdeva uz Tadžikistānu par lielu naudu, un, es atceros, man bija kādi 15–14 gadi, un es ļoti pārdzīvoju, es tā biju pieradusi pie viņas,” stāsta Dace.
Daces ģimenē mīlestība pret zirgiem jau nodota paaudzēs. Stalli, kas nemainīgi stāv savā vietā teju astoņdesmit gadus, par mājām sauc vairāki rikšotāji. Arī no Lietuvas atvestā baltā ķēvīte Florence.
Florence esot izglābta no kautuves – māsas neesot zinājušas, ka zirgus audzē, lai nodotu kādai kautuvei Itālijā. Zirgi spējot cilvēku sajust pilnībā un paši izvēlas, kam lūgt palīdzību.
Vasarā saimei pievienojās pelēkais skaistulis Leonardo. Viņam dzīvē bija jāpārcieš nežēlīgi daudz – zirgs tika turēts saimniecībā šausmīgos apstākļos. Leonardo atrasts ar sludinājuma starpniecību, jo saimniecībā vajadzējis zirgu.
Skats šokēja – zirgs bija badināts, izkāmējis un nekopts. Bez pases un jebkādas informācijas par to, kāpēc ir tādā stāvoklī. Pārdevējs vien minējis, ka zirgs paglābts no nelabvēlīgas vides, bet pašam nav laika par to rūpēties…
“Viņš tik bēdīgām acīm tā skatījās, tā skatījās, es domāju, nu ārprāts, nu mums nav tāds vajadzīgs zirgs… bet viņa tik ļoti žēl palika,” atceras Dace.
Nedomājot tika pieņemts lēmums – zirgs jāved mājās. Leonardo skatienā beidzot parādījās cerība! Pakāpeniski zirgs atkopies. Šobrīd Leonardo ticis pie skaista smaida, manikīra, pases un uzmanības, ko iepriekš nebija saņēmis.
Zirgs iemācījies arī uzticēties cilvēkiem, un māsas ikdienā viņam sagādājot arī slodzi, lai atjaunotos muskuļi.
Starp laimīgiem gadījumiem iezogas arī skumjas, jo ne visus ir iespējams izglābt. Tieši tā notika ar kumeļu Arnoldu, kam ganībās bija paradums lēkt pāri sētām. Māsa jau nolēmušas nākamajā dienā doties pēc zirga un vest Arnoldu mājās, taču viņam paziņots – autobuss zirgu notriecis un salauzis tam kāju. Atšķirībā no cilvēkiem, zirgam kaulu lūzums nozīmē letālas beigas.
Daci vitālās enerģijas dēļ varētu apskaust daudzi. Viņa nepaies garām ne ievainotam putnam, ne noklīdušam sunim. Apstāties ir tikai pirmais solis.
“Nav grūti, nu kas tas ir, paņem rokās un aiznes uz mājām, un pēc tam jau izdomā, ko darīt. Tur viens palīdzēs, kaut ko pateiks, viens ieteiks, ja varēs, ārstu izsauks, aiznesīs, nu vienmēr ir kaut kāda izeja, galvenais nepamest viņu vienu pašu!” ir pārliecināta Dace.
Māsas ir drošas – lielākā daļa sabiedrības tomēr mīl dzīvniekus un tiem palīdz.
