Varens ozols tīruma vidū, šķiet, ir neatņemama Latvijas lauku ainava. Vēveru dižozols ir viens no tādiem piemēriem - tas aug apstrādāta lauka vidū un tātad tehniski pieder zemniekiem, kas tur saimnieko.
Aizvadītajā vasarā dižkoku Latvijas Radio apsekoja kopā ar Dabas aizsardzības pārvaldes eksperti Vitu Cauni, secinot, ka šajā vietā saimnieks dižkoku uz savas zemes, šķiet, novērtē – stumbrs rotāts ar prievītēm un zem koka vainaga atstāta neaparta zemes josla, kas svarīgi.
Dabas sargi tieši šobrīd īpaši vērsuši lauksaimnieku uzmanību uz dižkoku apsaimniekošanu, jo, sākoties zemes darbiem, svarīgi dabas pieminekļiem nenodarīt kaitējumu. Arī dabas pārvaldes eksperts Dainis Ozols stāsta, ka
nesaudzīgas rīcības sekas pret dižkokiem nereti novērotas tieši tīrumos.
“Dižkoks, tā ir viena no īpaši aizsargājamo dabas teritoriju kategorijām. Dižkoks tas nav tikai pats koks, bet arī teritorija, kas ietver gan koka vainaga projekciju uz zemes virsmas un vēl 10 metri visapkārt. Tie ir Ministru kabineta noteikumi, kas šajā teritorijā aizliedz bojāt zemes virskārtu. Realitātē ir dažādi, bet parasti tā aina ir, ka kokam noarts lauks ļoti tuvu ap stumbru, un tas redzams arī koku nokaltušajos galos,” stāsta Ozols.
Lai arī par dabas aizsardzības noteikumu nepildīšanu var saņemt naudas sodus, dabas inspektori līdz šim sodīšanas praksi nepiekopjot. Ozols pārliecināts, ka lielākoties dižkoku saimnieki nerīkojas ļaunprātīgi, bet gan nezināšanas dēļ.
Raunas pagasta bioloģiskās zemnieku saimniecības “Jaunieviņas” īpašumā atrodas dižvītols. Saimnieks Uldis Rudzītis atzīst, ka lielākoties nodarbojas ar lopkopību, tādēļ zemi nav vajadzības apart. Taču, viņaprāt, jebkuram lauksaimniekam šāds dabas objekts īpašumā ir vērtība, nevis slogs.
“Mūsu teritorijā ir baltais dižvītols un vēl daži lieli koki, kas pretendēs uz dižkoka statusu. Pirms vairākiem gadiem Dabas fonda pārstāvji pastāstīja, kā koku apkopt, lai maksimāli to saglabātu, bet man tas nekādus zaudējumus nerada. Domāju – no tā ir vairāk labumu, ka dižkoks ir īpašumā. Nekādu īpašu apsaimniekošanu arī neprasa, tikai jānožogo pie paša stumbra, lai dzīvnieki tur nelien.
Savukārt katram zemniekam, kuram tīrumā ir koks, es aicinātu aizdomāties arī par tā labo funkciju. Lietainā un vējainā laikā tas koks paceļ vēju augstāk, un labība neaiziet veldrē,” norāda Rudzītis.
Ne visi Latvijas dižkoki ir apzināti un apzīmēti ar speciālām zīmēm. Tādēļ, uzsākot lauksaimniecības zemes apstrādi jaunā vietā, būtu vēlams pievērst uzmanību veciem, lieliem kokiem un pārliecināties, vai tie nav sasnieguši dižkoka izmērus. Par dižkokiem uzskatāmi koki, kas ir sasnieguši sugai noteiktu apkārtmēru 1,3 metru augstumā no zemes.
