“Es atklāju, ka pasaulē ir arī dažādas vistu šķirnes tāpat kā suņu šķirnes, kaķu šķirnes tāpat arī dažādas vistas ar zīdainām spalvām, garām astēm, bikšainām kājām un es sapratu, man arī tādas vajag,” atklāj Agnija.
Viņa pati smejas, ka saķērusi putnu slimību – nevar apstāties, gribas aizvien jaunas šķirnes, līdz beigās sanāk vesels zoodārzs.
Domāts – darīts. Šobrīd Agnijas kolekcijā līdztekus parastajām mājas vistām ir vēl piecas šķirnes – zīda vistas, bramas, jokohamas, paduāni un sultāni.
“Tas viss sākās ar pērļu vistām, bet tās pērļu vistas man bija neilgi, jo sapratu, ka mani vairāk saista tādas mierīgākas vistu šķirnes, jo pērļu vistas pats par sevi viņas ir ļoti tramīgas, skaļas un tādas diezgan nedraudzīgas,” norāda Agnija.
Pēc tam viņa iegādājusies zīda vistas, taču no pieciem cālīšiem izdzīvojis tikai viens gailītis. Drīz vien Agnija sameklējusi arī vistiņu, un precības izrādījušās veiksmīgas. Tagad zīda vistiņu saimē ir veseli divdesmit putni, bet viņiem kaimiņos dzīvo attālas japāņu radinieces – jokohamas. Starp citu, zīda vistas var viegli pazīt ne tikai pēc baltajām spalvām, bet arī pēc melnajiem kauliem un zilajām ausīm!
“Zīda vistiņas ir tās, kuras es pati dēvēju par klēpja vistiņām, kuras var droši ņemt klēpī un mīļot, un viņām nekas nebūs pretī, bet ir arī tādas vistas, pieņemsim, jokohamas, kas īpaši nealkst pēc cilvēka,“ atklāj Agnija.
Arī vistu pasaulē šķirnes īpašības nosaka ne vien āriene, bet arī raksturs. Un dažām tas ir pavisam šerps. Agnija stāsta, ka ir gan mierīgas un ļoti lēnas, draudzīgas vistas, kā Bramas vistas, bet ir arī tramīgākas – pērļu vistiņas.
Ko nozīmē rūpēties par tik daudziem putniem? Agnijas rīts sākas ar brokastīm – vispirms, protams, vistām. Barošana aizņem pusstundu. Tad jāiztīra dāmu un kungu apartamenti un noslēgumā – jāpadalās ar savu uzmanību. Un tā – trīs reizes dienā. Arī Agnijai ir savas iemīļotās vistas, kuras starp desmitiem citu kļuvušas īpaši tuvas.
“Bez šķirnes vistiņām man ir arī parastās vistiņas, un man ir viena vista, viņa ir jau diezgan cienījamā vecumā, astoņi gadi, un viņa katru gadu man izperē cālīšus. Esmu viņu ļoti iemīļojusi, jo viņa ir diezgan tāda neparasta, viņai ir acis dažādās krāsās, viena acs ir zaļa, otra oranža un ar to viņa ir tāda unikāla,” atklāj Agnija.
Šad un tad sanākot doties arī izbraukumos vai uz kādu izstādi, un tad arī vistas tiek uzpostas, mazgātas un fēnotas – zīda vistiņām šis process jo īpaši ejot pie sirds.
Pastāvīgi gan sanākot baidīties no lielākajiem putnu ienaidniekiem – lai cik uzmanīgi saimnieces savus putnus pieskata, dažiem gadās nonākt arī vanaga nagos.
Kā stāsta Agnijas mamma Iveta, reiz viņas vanagu iztraucējušas, bet ievainoto vistu aizvedušas pie veterinārārsta. Lai arī šķitis, ka dzīvotāja vista nebūs, pēc brūču sašūšanas tā atveseļojusies un vairs nav atšķirama no savām sugasmāsām.
Sabiedrībā tiek novilkta strikta līnija starp tiem dzīvniekiem, kuri priecē cilvēka sirdi, un tiem, kuri tikai piepilda vēderu. Starp tiem, kur dzīvības jāglābj, un kuras – jāziedo. Kopš Agnija pieķērusies putniem, viņas robežas ir nojauktas.
„Man arī bieži saka, nu tās jau tikai vistas, kas tu tāds īpašs, bet tad, kad tu pats ar to sāc nodarboties un tos putnu diendienā redzi, tad tu sāc uztvert viņus savādāk nevis kā vienkārši vistas, bet jau kā mājdzīvnieku,“ neslēpj Agnija.
Kopš pievērsusies vistkopībai un tā nopietnāk ar to nodarbojas, viņa atteikusies no vistas gaļas, jo nespēj šo radību uztvert kā apēdamu – tie ir mājdzīvnieki, līdzīgi kā suņi vai kaķi.
