Viltus pūpoli vītolā ar dīvainu latvisko nosaukumu

Latvijā aug daudzu vītolu dzimtas kokaugu sugas. Vairākums no tām jau sākotnēji te mitušas savvaļā, bet ir arī cilvēku ievestas, un kopumā pie mums mīt apmēram 20 sugas. Vītols ar neparasto nosaukumu – šķetra – slavens ar saviem it kā "pūpoliem". 

Vītolu dzimtas pārstāvji ir divmājnieki jeb divmāju augi. Pavasarī agrāk vai vēlāk (atkarībā no sugas) uz visu sugu vīrišķajiem īpatņiem veidojas savdabīgas ziedu spurdzes, kuras pie mums tradicionāli pieņemts dēvēt par pūpoliem. Sievišķo kokaugu ziedi ir no tiem atšķirīgi.

Rudenī šķetras augļkopas pamazām top brūnpelēkas un sēklu lidpūku pušķu biezi apņemtas.

Vītolu dzimtā ietilpst divas ģintis – apšu ģints un vītolu ģints. No apšu ģints Latvijā mīt savvaļas koki – parastās apses –, kā arī cilvēku ievazātie koki – baltās apses un balzama apses jeb papeles. Savukārt, pie vītolu ģints pieder dažādi kārkli, kas parasti no daudziem relatīvi tieviem, apmēram vienmērīgi attīstītiem stumbriem veido krūmus, un vītoli, kas no viena vai dažiem prāviem stumbriem veido kokus.

Šī stāstiņa galvenais varonis ir īpatns vītolu ģints kokaugs ar īpatnu latvisko nosaukumu – šķetra (latīniski 'Salix pentandra').

Rudenī šķetras augļkopas pamazām top brūnpelēkas un sēklu lidpūku pušķu biezi apņemtas.

Šķetrai ticis gods tikt apspēlētai tāpēc, ka, pateicoties tieši viņai, varam ne tikai pavasarī un vasarā, bet arī tagad – ziemā – priecēt acis ar pūpoliem,

tiesa, ar savdabīgiem (faktiski, ar neīstiem) pūpoliem jeb, precīzi sakot, ar pūpolus atgādinošiem augļiem.

Šķetra aug visu tipu purvos, purvainās pļavās, slapju mežu malās, mitros krūmājos, grāvmalās, dīķmalās, upju malās un citās valgās vietās. Tā var veidot gan prāva krūma, gan vidēja lieluma koka formu (pie mums pārsvarā ieraugāmas kokveida šķetras).

Daudzas šķetras augļkopas saglabājas zaros līdz nākamajam pavasarim - visu ziemu.

Viena no šķetras pazīmēm siltajā sezonā – stingras, ādainas, paprāvas, garenas, uzskatāmi dzīslotas, plati lancetveidīgas, pie pamatnes noapaļotas, bet galā nosmaiļotas lapas – ar sīkiem zobiņiem malās. Lapu virspuse ir koši zaļa, glancēti spīdīga, apakšpuse – nespīdīga. Tieši tādas, kā nule aprakstīts, lapas šķetrai gan ir tikai tad, kad tās pilnīgi izplaukušas.  

Raksturīgi, ka šķetra plaucē lapas vēlāk par visiem pārējiem vītolu dzimtai piederīgajiem kokaugiem. Un arī zied viņa vēlāk par visiem pārējiem. Kad citi jau noziedējuši vai beidz ziedēt, šķetra vēl ir pusplika vai pat plika, iztālēm izskatās nokaltusi – nedz tai īsti pavērušies lapu pumpuri, nedz ziedi. Tikai tad, kad daudzi citi vītolaugi jau nobriedinājuši sēklas, kas ar lidpūkām aizlidojušas vai lido prom no mātes auga, lai iesētos, šķetra beidzot sāk ziedēt. Tad ir jau maijs, reizēm pat jūnija sākums. Uzziedēšana notiek drīz vien pēc lapu plaukšanas sākuma. Var teikt: šķetra zied, lapām plaukstot, – maijā, jūnijā. Šī auga ziedēšanas periods mēdz iesniegties jūlijā.

Rudenī šķetra kļūst uzkrītoša, jo ir bez lapām, pūkainu augļkopu dekorējumā.

Sievišķajiem šķetras ziediem noziedot, veidojas blīvas, garas, nokarenas augļkopas – augļu spurdzes. Būtiski, ka, atšķirībā no citiem vītolu dzimtas kokaugiem, šķetru sēklas nesteidz tūdaļ visas apmēram vienlaicīgi nogatavoties, bet ienākas pamazām (dažai jau augustā, citai septembrī, bet vairākumam – oktobrī) un arī pēc nogatavošanās tās uzreiz nedodas tālajā pasaulē, bet saglabājas augļkopā, kas paliek ilgi karājamies kokā.

Jaunās augļkopas lielā daudzumā karājas šķetras zaros vasaras nogalē, pēc tam rudenī, daudzum daudzas joprojām arī ziemā un pat nākamajā pavasarī.

Sākumā (kamēr vēl jaunas) augļkopas ir zaļas un neapmatotas, bet vasaras nogalē un galvenokārt rudenī (kad tajās beidzot kārtīgi ienākušās visas sēklas) augļkopas pamazām top brūnpelēkas un sēklu lidpūku pušķu biezi apņemtas (tāpēc jau ir pūkainas kā pūpoli).

Rudenī šķetra kļūst uzkrītoša, īpaši uzkrītoša – vēlā rudenī: kā nekā augs jau nometis bezmaz visas vai visas lapas, bet joprojām tērpts pūkaino augļkopu dekorējumā, kas ir pat iztālēm gana labi aplūkojams (kamēr vien nav sniega maskēts).

Tātad, šķetras sēklas nogatavojas nevis uzreiz, bet pakāpeniski, un tās arī pamet mātes augu pakāpeniski. Tāpēc jau bezmaz visas augļkopas joprojām saglabājas zaros ļoti vēlu rudenī, pēc tam daudzum daudzas arī pa ziemu un visas pilnībā nobirst tikai nākamajā pavasarī. Lai cik ilgu laiku spurdzēs apkopotajām sēklām nākas pavadīt karājamies zaros (varbūt pat līdz nākamā gada maijam), tās agri vai vēl nokrīt.

Rakstu sēriju līdzfinansē:

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti