Atdarināt vilku mātītes vientuļo saucienu ir viens no trim paņēmieniem vilku medībās. Nu jau pusotru nedēļu bise gan jāatstāj mājās, jo Latvijā medījamo 280 vilku limits sasniegts, līdz ar to sezona beigusies. Šogad tas noticis neierasti ātri, un tāpēc tas licis aizdomāties, vai meža plēsoņu kļuvis vairāk.
"Šeit tieši ir tas ceļš, kā es saku, tranzītceļš, kas nāk no Baltkrievijas. Ienākošie vilki ļoti izmanto šo ceļu un tad dodas iekšā valsts mežu masīvos," stāstīja mednieks Viktors Piļščikovs.
Noteikt, cik tad īsti vilku šo ceļu minuši, ir grūti, jo vilki kāpj viens otra pēdās. Tomēr Piļščikovs ir pārliecināts, ka plēsoņu šeit, pierobežā, kļuvis vairāk.
"Pirms mēneša, atgriežoties no torņa, es redzēju divus vilkus, pie mašīnas 15 metru attālumā pārskrēja garām divi gabali. Apkārtnē jau ir vilku nodarīti postījumi, proti, kaimiņam ir saplēstas trīs aitas, kaza un nedaudz tuvāk pie pašas robežas tur atkal suns no viensētas nočiepts," teica mednieks.
Ne vienmēr gan par vilku postījumiem tiek apzinīgi ziņots. Valsts meža dienests vilku populācijas mērīšanai izmanto dažādākos datus un metodes, taču lēstais skaitlis – 1000–1200 vilki – ir stipri aptuvens.
"Vilki apdzīvo diezgan lielas teritorijas, viņi pārvietojas lielās teritorijās, līdz ar to vieni un tie paši indivīdi var parādīties ļoti plašā, līdz pat 20 tūkstoš hektāriem plašā teritorijā. Šobrīd esam uzsākuši tādu projektu, kurā vecākie mežziņi apseko medību platības. Esam Latviju sadalījuši tādos kvadrantos 10x10 kilometri," klāstīja Valsts meža dienesta speciālists Valters Lūsis.
Tradicionāli visvairāk vilkus Latvijā nomedī Ziemeļkurzemē, taču, piemēram, Austrumlatgalē šosezon arī nomedīts neierasti daudz. “Silavas” mežzinātnes institūta pētnieks Jānis Ozoliņš gan uzsvēra, ka satraukumam nav pamata.
"Kopš es vispār strādāju kā zoologs savā profesijā,
tas ir no astoņdesmito gadu sākuma pagājušajā gadsimtā, vienmēr ir bijušas bažas un pārspīlētās prognozes, ka tagad vilku ir tik daudz kā nekad un tūlīt viņi mūs visus apēdīs," atzina Ozoliņš.
Zinātnieks vien atzina, ka populācija kļuvusi jaunāka. Jaunie vilki ir drošāki, tāpēc arī cilvēki tos biežāk pamana pat ceļa malās.
"Mūsos katrā, es domāju, mājo tādas kā iedzimtas bailes no vilka. Bērnībā esam baidīti ar vilku: “Neej ārā, atnāks vilks.” Dabā vilks nemeklēs kontaktu ar cilvēku," pārliecināts ir mednieks Piļščikovs.
Mednieki vai jebkurš cits, kas mežā atpazinis vilka pēdas, aicināts tās nofotografēt un par atklājumu ziņot Valsts meža dienestam.
