Pārsvarā kaķi, kas mīt Vigdas un Anda dārzā, ir izvēlējušies ielu dzīvi. Viņi tiek ne tikai sterilizēti, bet ari tiek baroti un aprūpēti. Par to īpaši priecājoties kaimiņi, jo visi murrātāji koncentrējas ģimenītes siltumnīcā un dārzā, tādējādi nestaigājot pa kaimiņu dārziem.
"Te ir putra, auzu putra ar reņģēm. Klāt es pielieku tauciņus, lai viņiem treknāk, un viņi ēd," kaķu barošanas nianses atklāj Vigda.
Bariņš viņu kaķu dzīvo siltumnīcā, segas ir saliktas arī šķūnītī. Pagājušajā ziemā tur mituši 16 dzīves pabērnu.
Abu mājā izskatās gluži kā kaķu viesnīcā jeb, pareizāk sakot, kaķu siltumnīcā. Kad tuvojas ziema, Vigda un Andis rūpējas, lai kaķiem siltumnīcā būtu pēc iespējas siltāk un ērtāk. Arī ielu kaķu mājiņas ir Anda roku darinātas
"Nu, Papīrīt, tu arī šeit! Te viņiem sausā barība beigusies. Iepriekšējo barību ņemam prom un liekam jaunu. Jāliek tādā būrī, jo te ir vārnas. Kaķi palien zem tās gultas. Kaķi tiek, bet vārnas netiek klāt," paskaidro Vigda.
"Kad mēs atvedam kaķi atpakaļ no sterilizācijas un narkoze izgājusi, viņš saprot, kur viņš ir un mēs viņu palaižam, bet tālu viņi neaiziet. Viņi izdomā, ja jau mēs šeit esam, tad mēs šeit paliekam. Tā mēs viņus te barojam," stāsta Vigda.
"Mēs palīdzam katram iespēju robežās. Visus klejojošos kaķus mēs nespējam izārstēt, nedodas viņi rokā, nevar izārstēt. Labi, tad vismaz barojam, lai viņiem iespēju robežās ir naktsmītne," stāsta Andis.
Savulaik pirmais dzīvnieks izglābts Vigdas darba vietā, viņa ieraudzīja pamestu suni - nosalušu un slimu. Vigda viņu izārstēja un drīz vien atrada suņukam saimnieku. Uz to arī balstās šī kaķu pansija – visus paņemt mājās nevar, bet aprūpēt un pabarot gan. Vigda aprūpē arī Saulkrastu stacijas kaķus, kas tur iekārtojušies uz dzīvi.
"Es labprāt visiem palīdzētu, man vienkārši nav tādas finansiālas iespējas sapirkt produktus un visus izbadējušos pabarot," stāsta Vigda.
"Man priekšlikumu nav, ko izdarīt, lai sabiedrība kļūtu atbildīgāka. Labi, mums te nāk savvaļas dzīvnieki, eži un tā, bet tie pamestie suņi, pamestie kaķi, tie jau ir cilvēku roku darbs, tā varētu teikt. Cilvēkiem būtu jākļūst atbildīgākiem, un tad tādiem dzīvnieku glābējiem nemaz nebūtu jābūt. Es domāju, ka tas būtu tas ideālākais variants," pastāstīja Andis.
Kaķi Pūka, Čiepiņš un Kriksītis, suns Teodors – ir Vigdas un Anda mīluļi. Tie, izglābti un izloloti, palikuši pie viņiem. Jaunpienācēji, Grietiņa un Marsītis, meklē mājas. Viņi Vigdas sirdī iekrituši tik dziļi, ka būšot grūti atdot, tomēr, ja ir iespēja palīdzēt, atrodot jaunas mājas, tad tas esot jādara. Vigdas lielākais atbalsts ir vīrs Andis.
Andis uz to atbild: "Ja es atbalstu viņas vājības un hobijus, tad viņa atbalsta to, ko es daru."
"Viņš darbojas citā jomā, viņš ir iestājies partijā, viņš ir pensionāru federācijā, viņš kompjūterā stundām ilgi likumus pēta un drukā. Jā, viņam tas patīk. Man atkal patīk, es vēroju kaķus, cik interesanta viņu dzīve. Kā viņi viens pret otru attiecas. Katram savs raksturs. Viņš bija spiests, nebija viņam izvēles," ģimenes sadarbību skaidro Vigda.
"Cenšos tās viņas domas racionalizēt," piebilst Andis.
Ja pieradināti un aprūpēti tik daudzi nelaimē pamestie, no tiem grūti šķirties. Smagākais pārbaudījums pārim bija mīļotā suņa, Negijas, zaudēšana. Negija, netipiski dogu šķirnes suņiem, nodzīvoja 12 garus gadus. Abi iekārtoja kapiņu turpat vasarnīcas dārzā, lai Negija vienmēr būtu blakus.
"Es pat nevaru pateikt, kā mēs ar vīru, mēs tik šausmīgi pārdzīvojām, raudājām, sadzērāmies rumu abi divi. Sēžam, raudam un dzeram rumu, tas bija kaut kas vienreizējs. Viņa bija tā kā bērns, viņa bija tik paklausīga, tik ideāls suns kā bērns,"
"Kad nomira Negija, pārdzīvoja arī kaķene Pūka, kuru sunene izauklēja kā savu kucēnu. Viņai no bēdām sāka izkrist vilna. Jo viņa bija zaudējusi gandrīz kā mammu, viņa šausmīgi pārdzīvoja. Tā viņa sāka pastaigās līdzi nākt, kad mēs ar Negiju gājām pastaigāties. Un mazie kaķi no viņas mācās."
Ja finanses atļautu, Vigda ierīkotu īstu dzīvnieku restorānu vai viesnīcu. Jo viņai zināmi visi, kas apkārtnē klaiņo, ir pamesti vai izbadējušies. Gan kaķi, gan suņi viņus paši atrod. It kā zinātu, ka tieši Vigda un Andis var viņiem palīdzēt.
"Nu, ja Lato Lapsa saka, ka viņš grib kaķu paradīzē stūrīti, es ceru, ka mums tur arī kāds mazs stūrītis būs," bilst labdari.
Pasaulē netrūkst gaišuma un labestības, un kāds nelaimē nonākušais tiek samīļots, sasildīts un var tepat uz zemes sajusties kā īstā paradīzē.
