Šis nav pirmais mēģinājums, kad vidzemnieki apvienojas, lai popularizētu cidoniju audzēšanu un meklētu eksporta ceļus. Pirms 24 gadiem tika izveidota asociācija „Ziemeļu citrons”, kurai gan toreiz neizdevās atrast pircējus ārpus Latvijas.
Burtnieku novadā, pie „Lejas Ģērciņu” mājām, kur pirms gadiem divdesmit bija plaši cidoniju lauki, nu tiem pāri pāraudzis mežs. Saimnieki Silvija un Uldis Reņģes toreiz cidonijās saredzēja nākotni un, apvienojot arī citus zemniekus, izveidoja asociāciju „Ziemeļu citrons”.
„Mēs nepratām piedāvāt, mēs taču nekā nesapratām, mēs tanī laikā diezgan amatieriski to darījām,” saka Uldis.
„Tas bija pilnīgi jauns produkts, jo cidonijas nekur citur pasaulē neaudzēja,” piebilst Silvija. ”Tas bija cits laiks.”
Toreiz tie bija arī atjaunotās valsts sākumgadi, kad veidot uzņēmējdarbību jau uz vietas nebija viegli, kur nu vēl ar mazpazīstamu produktu ieiet eksporta tirgū.
„Šobrīd tik tiešām tā cidonija ir pieprasīta, maksā labu naudu,” atzīst Uldis.
„Mainījies tas, ka beidzot novērtē ekoloģiskas, dabīgas lietas, tagad ir modē ekoloģiski un dabīgi produkti, kur nu vēl dabīgāk,” papildina Silvija.
„Šobrīd tik tiešām ir reāli, ka tas var aiziet,” – tā Uldis.
Šogad, arī bijušā Valmieras rajonā, tikai Vaidavas pagastā ir nodibināta „Krūmcidoniju augļkultūras attīstības biedrība Latvijā”. Tās valdes priekšsēdētājs Nauris Jurgenbergs, kurš pats arī audzē cidonijas, uzskata, ka jau šobrīd Latvijā pēc tām ir ļoti augsts pieprasījums.
„Tagad tā situācija mainījusies un, pateicoties tam, ka tie cilvēki toreiz iestādīja, mēs šo kultūru varam atdzīvināt, varētu teikt, ka tagad ir cidoniju renesanse Latvijā. Latvijā pieprasījums gadu no gada, principā pēdējos septiņus gadus, visu laiku ir kāpis,” stāsta Jurgenbergs.
Zemnieku saimniecības „Skuja” saimnieks Guntars Eglītis, kurš audzē cidonijas un ir jaunās biedrības biedrs, arī saredz perspektīvi.
„Ir skaidrs, ka pieprasījums ir, protams, ka ir tāda sajūta, gadi pieci uz priekšu, ja visi tagad sāk nodarboties, tad loģiski var rasties kādas problēmas ar produkciju, bet tādēļ arī es tieši esmu iesaistījies biedrībā un mēs nākam kopā, lai domātu ne tikai par to, lai palielinātu apstādījumus un ražu, bet lai domātu par to, ko mēs darīsim, kad mēs piepildīsim Latvijas tirgu, jo šobrīd Latvijas tirgus nav piepildīts, un tad, kad viņš būs piepildīts, teiksim tā, mums ir jādomā pieci soļi uz priekšu,” skaidro Eglītis.
Kā vienu no saviem uzdevumiem cidoniju audzētāji
saredz meklēt iespējas, lai cidonijas auglis nebūtu tikai sulai, vai sukādēm, bet lai to varētu pārstrādāt pilnībā.
„Jo pašlaik mēs 36 procentus no tā augļa izmetam kompostā - 36 procenti!, par ko tiek samaksāts ražas laikā, tas dotu lielākus ienākumus lauksaimniekam un stabilitāti pārstrādātājam, plus vēl radītu jaunus perspektīvus produktus, un tur ir tas jautājums, kā mēs pārstrādājam šīs serdes, iespējams, lapas, sēklas, kurās ir eļļa. Mums jau kaut kādi pirmie ir krēmi, bet tas viss notiek ļoti lēni, tur prasītos kāda lielāka investīcija, kāds uzrāviens,” stāsta cidoniju audzētājs.
Runājot par to, vai mūsu cidonija var arī sekmīgi iekarot eksporta tirgu, Nauris Jurgenbergs atzīst, ka veiksmīgam iznākumam ir savi priekšnoteikumi, bet vispirms jāņem vērā, ka aiz Latvijas robežām tā vēl ir pasveša.
Jurgenbergs stāsta, ka cilvēkiem cidonijas garšo, taču tas ir pilnīgi jauns produkts pasaulei, pasaules galdam, „kurš mums ir jāuzliek un jāsaka, ka tas ir audzēts Latvijā un viņš ir ļoti vērtīgs”.
Jaunizveidotā biedrība par savu nākotnes perspektīvi uzskata ne tikai cidoniju audzēšanu un pārstrādi, bet arī meklēt ceļus, kā attīstīt vēl citu kultūru, piemēram, smiltsērkšķu un aroniju audzēšanu.
