Latvijas Dabas fonda projektu vadītāja Inga Račinska norāda, ka dabas daudzveidība samazinās visos līmeņos: “Gan biotopi jeb dzīvotnes samazinās, gan arī sugām neiet labi. Latvijā tikai desmit procenti no dzīvotnēm ir labā stāvoklī. Vissliktāk klājas zālājiem, arī mežiem klājas slikti. Ja mēs skatāmies globāli, tad situācija ir diezgan līdzīga arī citviet pasaulē.”
Latvijai ir saistošas Eiropas Savienības vides prasības un atbilstoši tām arī reizi sešos gados tiek gatavots ziņojumu par to, kādā stāvoklī ir Eiropas Savienības aizsargājamie biotopi un Eiropas direktīvu pielikumos iekļautās sugas. Pēdējais šāds ziņojums tika sagatavots pagājušajā gadā.
Kā stāsta Dabas aizsardzības pārvaldes Dabas aizsardzības departamenta vadītāja Gita Strode – nevar teikt, ka dabā kas īpaši šajā laikā ir pasliktinājies, taču pamata optimismam arī neesot. “Mēs secinām, ka tikai 10% biotopu tiek nodrošināts labvēlīgs aizsardzības stāvoklis. Nav runa tikai par to, ka kaut kādās aizsargājamās dabas teritorijās ir atbilstoši noteikumi un regulējums, vērtējam kvalitāti un izplatību visā valstī kopumā,” norāda Strode.
Arī Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) pērnā gada ziņojums liecina, ka Latvijas biotopu un sugu aizsardzības stāvoklis ir sliktā stāvoklī. Kopumā iepriekšējā gadā 38% Eiropas Savienības nozīmes biotopu kopējais aizsardzības stāvoklis novērtēts kā slikts, tomēr tas ir salīdzinoši labāks vērtējums nekā iepriekš, kad sliktā stāvoklī bija puse no dzīvotnēm. Salīdzinot ziņojuma datus ar citām ziemeļu reģiona valstīm, jāsecina, ka Latvijā, līdzīgi kā Somijā, Zviedrijā, Igaunijā un Lietuvā, vairāku meža dzīvotņu aizsardzība novērtēta kā slikta, arī zālāju aizsardzības stāvoklis būtiski nav uzlabojes.
Par vienu no galvenajiem dabas daudzveidības samazināšanās iemesliem tiek uzskatīts cilvēks. Šobrīd cilvēce izmanto par 25% dabas resursu vairāk, nekā planēta to spēj piedāvāt. Tas būtiski ietekmē visas dzīvotnes un sugas dabā, arī tās, kuras nemaz vēl nav atklātas. Pasaules Dabas fonda direktors Jānis Rozītis norāda, ka šobrīd pasaulē ir atklātas tikai 10–20% no visām sugām. “Astoņdesmit vai pat deviņdesmit procenti sugu vēl joprojām pasaulē nav atklātas un mēs varam droši teikt, ka lielākā daļa no tām nekad arī netiks atklātas, jo ātrums, kādā šobrīd bioloģiskā daudzveidība izzūd, ir liels.
Ir dati, kas liecina, ka dienā pazūd 100 vai pat 150 sugas. Ir arī citi dati, kas norāda, ka gadā zaudējam vairākus desmitus tūkstošu sugu, skaidro Rozītis.
Pēdējo 50 gadu laikā, veicot sugu monitoringus visā pasaulē, secināts, ka sarukuši teju 70% populāciju. Par piekto daļu populācijas ir samazinājušās tieši Eiropā. To, cik neatgriezeniskas ir šīs izmaiņas, Račinska ilustrē ar labi zināmiem piemēriem: “Ja mēs runājam par sugām, es varu minēt kaut vai to pašu ikonisko lidvāveri, kuras mums vairs nav, un arī citas sugas, kuru areāla robeža ir Latvijā. Areālam samazinoties, no Latvijas viņas var pazust. Redzēsim, kā klāsies zaļajai vārnai, kura arī ilgus gadus cīnās par izdzīvošanu Latvijā”.
Tāpat par izdzīvošanu pie mums cīnās lapkoku praulgrauzis, kas atkarīgs no veciem parkveida pļavās augošiem kokiem, kā arī košā zeltpore, kas dzīvo tikai uz tādiem kokiem, kas vecāki par 200 gadiem. Šādas sugas nespēj „pārcelties” uz jauniem kokiem.
Kā iespējamos risinājumus Rozītis min divas iesējas: “Vai nu krasi ir jāpalielina aizsargājamas teritorijas, vai fundamentāli dabai draudzīgākām ir jāpaliek tādām nozarēm kā mežsaimniecība, zivsaimniecība, lauksaimniecība, pilsētas plānošana, iekšējo ūdeņu pārvaldība. Tie ir fundamentāli jautājumi, kas ir jārisina šiem sektoriem. Ja tie tos nerisinās, tad mēs uz priekšu netiekam”.
Arī Račinska norāda, ka dabai palīdzēt var pārmaiņas lielajās nozarēs un meklēt risinājumus individuālā līmenī nav ilgtspējīgi: “Es kā indivīds varu uzlīmēt plāksteri problēmai savā pļavā, izveidojot puķu pļavu, kur apputeksnētāji var dzīvot un augu sugas var saglabāties, un kukaiņi var droši justies. Es kā zemes īpašnieks varu atstāt meža stūrīti nenocirstu, lai meža putniem ir kur ligzdot. Bet tas, ņemot vērā lielo problēmu, ir plāksteris, ko mēs uzliekam problēmai, lai palīdzētu šobrīd dabai izturēt”.
To, ka risinājums nav meklējams tikai aizsargājamo dabas teritoriju uzturēšanā, uzsver arī Strode. “Jāsaprot, ka, tikai sargājot aizsargājamās dabas teritorijas, mēs nespēsim panākt labvēlīgu aizsardzības stāvokli. Ja mēs nedomāsim, kā labāk šīs aizsardzības vajadzības iestrādāt citās politikās un kā līdzsvarotāk tās vērtības saglabāt, rezultāta nebūs,” viņa ir pārliecināta.
Publikācija sagatavota ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu.
