Vilku kalna-Krievkalnu meži Zemgalē ir īpaša vieta. Tā ir dzīvotne dažām aizsargājamām sugām un iecienīta atpūtas vieta iedzīvotājiem. Diemžēl šī teritorija kļūst arvien mazāka, jo arvien vairāk no tās aizņem kailcirtes.
Viens no pirmajiem trauksmi par šo kailcirti cēla vietējais vides aktīvists, Vides aizsardzības kluba Zemgales nodaļas vadītājs Valdis Lukjanovs.
"Šajā vietā bija 134 gadus sena priežu audze. Ļoti skaista. Tagad ir tikai izcirtums," rāda Lukjanovs.
Vilku kalna-Krievkalnu meža masīvs ir ne tikai skaista pastaigu vai ogošanas un sēņošanas vieta. Šeit ir arī dzīvotne – apodziņam, trīspirkstu dzenim un vēl virknei īpaši aizsargājamu sugu.
"Meža nociršana kailcirtē faktiski nozīmē dzīvotnes iznīcināšanu," secina Latvijas Ornitoloģijas biedrības valdes priekšsēdētājs Viesturs Ķerus.
"Pat šādu atsevišķu nogabalu izciršana rada būtisku negatīvu ietekmi. Ja mēs domājam ar analoģiju ar cilvēka māju, tas ir tā, it kā tavai mājai vienu stūri nošķūrētu ar buldozeru. Tu jau vēl varētu tur dzīvot, bet tava dzīves kvalitāte būtu būtiski sliktāka."
Konkrētais meža masīvs iezīmēts pūču un dzeņu sugu aizsardzības plānā kā prioritāri aizsargājama teritorija šo sugu saglabāšanai. Šo plānu apstiprinājusi arī Vides ministrija. Bet šim dokumentam ir tikai rekomendējošs raksturs.
"Diemžēl viss ir noticis likumīgi, vismaz, kā es to varu spriest, Pūču un dzeņu aizsardzības plāni, tāpat kā visi sugu aizsardzības plāni, ir ekspertu sniegta rekomendācija, kā vajadzētu saimniekot, bet tas nenozīmē, ka kādam ir pienākums tā saimniekot," atzīst Ķerus. "Lielāko daļu aizsargājamo sugu LVM savā darbībā ignorē."
Diskusijās ar teritorijas apsaimniekotāju – valsts uzņēmumu "Latvijas Valsts meži" (LVM) – ornitologi un vides aizstāvji aicinājuši šajā teritorijā saimniekot saudzīgāk – vismaz atturēties no galvenajām cirtēm jeb kailcirtēm, aizstājot tās ar izlases cirtēm. Taču uzņēmums tam nepiekrīt.
"Jā, protams, tas izskanēja publiskajā apspriešanā, bet ir jāsaprot – ne visos mežos, ne visos meža veidos varam kvalitatīvi saimniekot ar izlases cirtēm. Jo paliek pienākums šo teritoriju atjaunot. Pie attiecīgā sugu sastāva un struktūrām un vēsturiskās meža apsaimniekošanas mēs nevaram to nodrošināt," stāsta LVM Zemgales reģiona meža apsaimniekošanas vadītājs Jānis Zitāns.
Nocērtot priežu mežu kailcirtē, apsaimniekotājam vieglāk pēc tam to atjaunot, iestādot jaunus stādus, nevis veikt izlases cirti un gaidīt, kad mežs atjaunosies dabīgi.
Vilku kalna-Krievkalnu mežu kopējā platība ir nepilni 3000 hektāri. Saskaņā ar mežistrādes plānu "Latvijas Valsts meži" iecerējuši desmit gadu laikā galveno cirti veikt aptuveni 260 hektāros – katru gadu izcērtot pa 26 hektāriem.
Daļēji uzklausot vides aizstāvju prasības, LVM apņēmušies kailcirtes veidot salīdzinoši nelielās platībās, kā arī apturēt mežistrādi laika posmā no 1. aprīļa līdz 30. septembrim. Ornitologu ieskatā – ar to nepietiks aizsargājamo sugu saglabāšanai.
"Tas nozīmē – iznīcināsim dzīvotni nevis ligzdošanas laikā, bet vēlāk. Mēs nošķūrēsim tavu māju, kad tu neesi mājās, tātad viss kārtībā, esam ņēmuši vērā, ka tu tur dzīvo. Ar to ir daudz, daudz, daudz par maz," uzskata Ķerus.
Cerībā pasargāt Vilku kalna-Krievkalnu mežu no kailcirtēm vides aizstāvji jau pirms gada lūguši Dabas aizsardzības pārvaldi šiem mežiem noteikt Īpaši aizsargājamas dabas teritorijas statusu. Taču šis process ir lēns – pārvalde turpina apkopot informāciju, konsultēties ar "Latvijas Valsts mežiem" un citām pusēm. Bet tikmēr šajā mežā tiek iezīmētas arvien jaunu iecerēto kailciršu vietas.
