Dunduru pļavas ir mežu ieskautas, tajās 120 hektāru lielā aplokā vairākus gadus mājvietu raduši savvaļas zirgi un taurgovis. Dunduru pļavas pēc Slampes upes atjaunošanas kļuvušas par mitrām, regulāri pārplūstošām palieņu pļavām.
Foto: Vides fakti
Lai putniem bagātās pļavas neaizaugtu, tām nepieciešama regulāra apsaimniekošana – pļaušana vai ganīšana. Dunduru pļavās par to rūpējas taurgovis un "Konik" šķirnes zirgi, kas te mīt visa gada garumā. Agrajā rīta stundā pļavas vēl ieskauj migla, bet pļavu saimnieks un dabas draugs Andis Liepa jau dodas aplūkot šeit mītošos lopiņus:
Nav omulīga sajūta, dodoties klāt savvaļas dzīvniekiem. Augumā viņi tomēr nav nemaz tik mazi un bez pļavu saimnieka te atrasties ir nedroši.
"No dzīvnieku viedokļa viņiem nekāds apdraudējums no jums nebūs, tā kā naidīgi viņi nav bijuši pret cilvēku. Viņiem ir savstarpēji kautiņi un sava ietekmes kārtošana, savā ziņā arī mazuļu aizsargāšana. Mazuļus viņi aizsargā, paši dzenot tos prom no bīstamās zonas. Cilvēkam parasti virsū viņi neskrien," stāsta Andis Liepa.
Zirgu lielā interese par cilvēkiem sakumā pārsteidz. Tie vienkārši nāk klāt pie filmēšanas grupas un aplūko to.
Savvaļas zirgi šajās pļavās dzīvo, lai tiktu uzturēti zālāji. Ja nepļauj, tie aizaug ar krūmiem.
Pamatdoma ir vēsturiski atjaunināt senatnīgo ekoloģisko sistēmu, kāda ir bijusi dabā, kad bija lielie zālēdāji tarpāni - suga, kas bija zirga priekštece un kopā ar tauru govīm uzturējās atklātās ainavās," paskaidro Liepa.
Foto: Vides fakti
2004. gada oktobrī šajās pļavās ieradās15 taurgovis no Beļģijas, bet 2005.gada augustā – 10 "Konik" zirgi no Papes. 2010.gada janvārī no Nīderlandes tika saņemti vēl 27 zirgi. Dzīvnieki vairojas, un to skaits arvien pieaug.
Hierarhija šeit ir ļoti spēcīgi novērojama: "Tas ir pavasaris, kas ir trauksmainākais laiks viņiem savstarpēji, jo dzimst mazuļi un katrs iestājas un sargā savu kumeļu. Iekšējā struktūra visam baram ir noteikta. Tas sastāv no apakšvienībām, mazākiem harēmiem, kur katram pieaugušajam ērzelim ir no trim līdz sešām ķēvītēm. Viņs nelaiž citus tuvumā, dzen projām un gana ķēves, lai nesajaucas ar citiem bara locekļiem."
Uzturēties niknu ērzeļu tuvumā nav patīkmi. Tie viens otram kož un lecas.
Govis šeit ir ap 50, zirgu skaits šobrīd tuvu 70. Pavasaris ir tas laiks, kad Dunduru pļavās dzimst mazie kumeliņi. Redzams viens, kurš knapi steberē.
"Mazuļi pasaulē nāk pavasarī un maijā viņi visvairāk dzimst. Gadās arī, ka kādreiz dzimst arī vasaras beigās vai ziemā, citreiz ļoti agrā pavasarī. Tomēr vairums dzimst aprīļa beigās un maijā," novērojis Andis Liepa un piebilst, ka knapi steberējošais varētu būt dzimis naktī vai iepriekšējā vakarā.
Foto: Vides fakti
"Tikko dzimušajiem ir risks, ka savvaļas vilki tos nesavāc. Vecāku loma ir nosargāt viņus. Vilki ir līdzsvarā, viņiem barības bāze pietiek no savvaļas dzīvniekiem. Pavasarī tie ir briežu mazuļi un sivēni. Zirgu un govju mazuļi viņiem interesē, bet nav tā, ka viņi nolasītu visus. Protams, tas ir jautājums, cik vecie zirgi un govis saprot, ka jānosargā jaunuļi. Kopīga nosargāšana ir bara uzdevums," par jaundzimušajiem stāsta Andis.
Zirgi pirms nokļūšanas Latvijā nemaz nebija sastapušies ar šādu savvaļā sastopamu apdraudējumu: "Zirgu pamatbars nāk no Holandes, viena grupa no Beļģijas, vēl pirmie atvestie no Papes.
No Eiropas atbraukušajiem savvaļas dzīvniekiem vilki ir jauna pieredze.
Kā zirgi, tā govis šeit barojas paši, izņemot bargas ziemas. Tādās ziemās Andis par viņiem gādā, atvedot sienu: "Ziemas apstākļi ir skarbi. Ir ziemas, kad viņi paši barojas, jo kasa sniegu nost no zāles. Otrā teritorijā, kur garāka zāle un krūmāji, ziemā mēs viņus piebarojam. Taurgovis ir jūtīgākas, tās nekasa sniegu. Tāpēc vasarā sagatavojam sienu. Kamēr nav sniegs, tikmēr viņi pārtiek no vasarā izaugušās zāles."
Tauru govis šeit staigā iespaidīgos baros. Bet pirms braukšanas uz Dunduru pļavām vai kādu citu vietu Latvijā, kuru apsaimnieko savvaļas dzīvnieki, der ieklausīties Anda teiktajā: "Šobrīd vedu pa pļavu, īstenībā te tā nevar iet iekšā aplokā. Tas galvenokārt, lai dzīvniekus netraucētu, kā arī no apmeklētāju drošības viedokļa, jo dzīvnieki ir lieli. Visnopietnākā lieta, ko cilvēkiem lūdzam, ir nedot neko ēdamu. Tas ir sliktākais cilvēku ieradums, jo dzīvnieki nāk lūgties, bet paēduši viņi nav nekad no kārumiem. Tam var būt smagas sekas un tas raisa savstarpējus kautiņus. Kurš dabūjis kārumu no cilvēka, bet nav iekšējās hierarhijas augšgalā, dabūs trūkties no sava vadoņa un var tikt gan kosts, gan sperts, gan apbižots. Lai izvairītos no tā, dzīvnieku labā nekad nevajag neko darīt."
Šajā vietā noteikti ir jāiegriežas gan agros rītos, gan vakaros, tikai jābūt pacietīgiem, jo ne vienmēr govis vai zirgi būs acij uzreiz pieejami.
Taču no augstā skatu torņa savvaļas dzīvniekus noteikti pamanīs jebkurš.
