Pagulēt no rītiem gan nesanākot, Batlers, ja tiek Sanda guļamistabā, saimnieku velk no gultas ārā, lai dotos pastaigā. Batlers ir jau trešais Sanda dogs un viņa dzīvē ienāca pirms diviem gadiem.
"Laikam no bērnības kaut kāda psiholoģiska trauma, jo tad man bija tādi maziņi sunīši. Tagad man tādi lielāki, laikam kompensēju ar to. Man patīk šī suga. Īpaši nezinu, kādēļ lielie, lielie, mīļie giganti," stāsta Batlera saimnieks Sandis Ozoliņš, kurš savu suni sauc par mierīgu un draudzīgu.
Lielā auguma dēļ Batleram ik palaikam sanāk kaut ko apgāzt vai sapostīt. Sandis ir izstrādājis savas metodes, kā izvairīties no katastrofas:
"Kā jau kucēns, viņam sanāk kaut ko apgāzt. Kurpes jānovāc, jācenšas dzīvojamo telpu pakārtot tam, lai nebūtu nekādi ekscesi. Viņam manta ir tāds liels striķis, viņš ar to spēlējas un es pēkšņi dzirdu, ka kaut kāds liels blīkšķis un stikls. Spēlējoties ar mezglu, trāpīja bufetei un viss pašķīda."
"Viņam ir daudz siekalas, it sevišķi, kad saož kaut ko garšīgu, tad viņam sāk tecēt un var saprast, ka viņš ļoti kāro pēc tā," Batlera paradumus ievērojis Sandis.
Lai gan iespaidīgais augums liecina par Batlera cēlumu un grāciju, izrādās, viņš dažreiz jūtas kā klēpja sunītis un nemaz neizjūt sava lielā auguma spēku: "Cik man ir bijuši, tad viņi grib sēdēt klēpī, vai arī uz dīvāna apsēžas, kājas sagriež un tad sēž blakus, skatās televizoru tā, kā cilvēks. Viņam liekas, ka viņš ir maza izmēra sunītis un būtu ļoti ērti pasēdēt klēpī. Viņam ļoti patīk uzmanība, būt klāt un piespiesties pie cilvēka."
Sandis attiecības ar Batleru raksturo kā čomiskas. Protams, hokejists ar suni sarunājas:
"Jā, mēs pārspriežam ar viņu palaidnības, ko viņš ir izdarījis. Viņam patīk dīvāni un gultas, viņš nedrīkst dīvānā sēdēt vai gultā vāļāties. Tad, kad es nāku, viņš nolec un stāv, it kā nekas nebūtu bijis, bet spalvas ir palikušas! Un tad mēs pārspriežam to lietu, kādēļ viņš ir ielīdis kaut kur dīvānā vai gultā. Ko tur ar viņu lamāties.
Viņš ir spītīgs pēc velna! Ja viņam kaut ko neļauj, tad viņš runā pretī un kaut kādas skaņas izdod, izrāda savu neapmierinātību par mūsu sabiedrībā pastāvošo kārtību.
Viņš noteikti nav mans psihoterapeits, jo viņš nevar iedot man atbildes. Tās jau ir tās standarta lietas, jo viņš ir tik uzticīgs, ka viņam vienalga kādā stāvoklī tu atnāc mājās, viņš ir priecīgs tevi redzēt."
Savu pirmo gadu bez hokeja Sandis vērtē kā ļoti interesantu un vērtīgu. Bijis laika gan sev gan Batleram, abi kļuvuši par gadu vecāki un gudrāki. Hokeju Sandis apmeklē tikai kā līdzjutējs un arī ne pārāk bieži.
"Sportu pilnībā nē! Nedaudz jāatpūšas no sporta. Tas ir standarts, ka sportists ir beidzis karjeru, viņam obligāti jāiet darīt kaut kas saistībā ar sportu. Man pašlaik tādas vēlmes nav," skaidro Sandis.
Runājot par spilgtākajiem momentiem Sanda karjerā, tie esot bijuši daudz, sākot ar Stenlija kausa izcīnīšanu, beidzot ar spēli olimpiādē pret Kanādu: "Noteikti arī mans pēdējais izgājiens uz laukuma, profesionālā hokeja formā, komandas sastāvā. Es cenšos atskatīties uz karjeru visā tās garumā un tad novērtēt, vai tas bija to vērts vai nebija. Šodien es to varu pateikt, ka tas bija to vērts."
Iekšējais miers Sandim sagādā gandarījumu: "Neskatoties uz visiem apstākļiem, kas notiek, tās sajūtas ir fantastiskas - saglabāt iekšējo mieru."
