ĪSUMĀ:
- Lašu fermās zivju audzēšana efektivizēta.
- Skotijas laši dārgāki nevis tāpēc, ka labāki, bet tiek audzēti mazākos daudzumos.
- Vides aktīvists atklāj to, ko ražotāji rādīt nevēlas - 20 - 25% no visām zivīm mirst.
- Lielākā problēma lašu audzēšanā - lašu utis, kuras mēģina noindēt.
- Norvēģijā vides aktīvisti nespēj cīnīties pret industriju un norāda - fermu dēļ izmirst vēžveidīgie.
- Lašu audzētājus var sadalīt pēc sertifikātiem. Latvijā gan grūti uzzināt sīkāku informāciju.
- Pavārs Mārtiņš Rītiņš stāsta, ka laši nedrīkst būt pārāk taukaini, jo taukos var būt kaitīgas vielas.
- Laboratorijā mierina, ka antibiotikas no zivīm iziet un ražotāji tiek kontrolēti.
Skotija un Norvēģija pašlaik ir lašu audzētavu lielvalstis, un katras valsts ekonomikai laši ir ļoti svarīgs ienākumu avots. Norvēģijā 2017. gadā kopējie ienākumi no lašu audzēšanas bija apmēram 6,3 miljardi eiro. Skotijas pārtikas eksportā laši ir pirmajā vietā - 2016. gadā kopā uz Eiropas Savienības valstīm no Skotijas tika eksportētas 35 tūkstoš tonnas lašu, vēl 26 tūkstoši tonnu uz ASV.
Daudzas Skotijas lašu audzētavas pieder norvēģiem, daudzi uzņēmumi ir pat ļoti milzīgi. Piemēram, viens no lielākajiem - konglomerāts "Marine Harvest", kura izcelsmes valsts ir Norvēģija, bet vēlāk tas iegādājies uzņēmumus gan Īrijā, gan Skotijā, kur attīstīta lašu audzēšanu. Pērn nopirkts uzņēmums pat Kanādā. "Marine Harvest" tiek kotēts biržā, viņu audzētos lašus eksportē uz visu pasauli. Diemžēl nav zināms, vai šie laši nonāk arī Latvijā, jo zivīm tiek norādīta izcelsmes valsts, bet sīkāku informāciju raidījumam neviens nespēja sniegt.
Lašu audzēšana fermās efektīva
Sākumā tiek audzēti lašu mazuļi no ikriem. Sasniedzot sešu gramu svaru, tie tiek pārvietoti uz īpašiem slēgtiem konteineriem saldūdenī. Pēc paaugšanās mazuļi tiek iesūknēti jau speciālā baseinā, kuri izvietoti atklātos ūdeņos un kuri tiek ierobežoti ar speciāliem tīkliem. Laši tiek baroti. Kad tie sasniedz noteiktu svaru, tiek izķerti un nodoti pārstrādei.
Baseini, kuros aug laši, mēdz būt gan apaļi, sākot no apmēram 30 metriem diametrā, gan arī kantaini. Laiku pa laikam zivis no šiem sprostiem mēdz arī izbēgt, tādējādi apdraudot savvaļas laša tīro sugu.
Norvēģijā audzētavas visbiežāk izvieto fjordos - dabiskos jūras baseinos, kurus ieskauj klintis. Līdzīgi ir arī Skotijā. Uzņēmumam "Marine Harvest" tur ir septiņas audzētavas. Vairākas ir arī citai lielai Skotijas firmai "Scottish Sea Farms".
Ar atsaucību presei firmas neizceļas, tādēļ "Aizliegtais paņēmiens" nolēma uzdoties par iespējamiem lašu pircējiem.
Uzņēmumā "Marine Harvest" žurnālistiem stāsta, ka zivis līdz Latvijai var nogādāt 2 - 3 dienās, bet zivs nogalināšana, apstrādāšana un sapakošana notiek 24 stundu laikā.
Norvēģijā lasi varot dabūt ātrāk un lētāk, jo Skotijā ir mazāki zivju audzēšanas apjomi.
"Varbūt mēs izaudzējam 60 000 tonnu gadā, bet ar norvēģiem var būt līdz 200 000 - 300 000 tonnu gadā," stāsta firmas pārstāvis, piebilstot, ka, viņaprāt, produkti Latvijā nonāk no "Marine Harvest" Norvēģijā.
Jautāts par to, vai zivju audzēšana fermās nav pārāk ķīmiska, uzņēmuma pārstāvis atbild diplomātiski: "Mēs attālinamies no ķīmiskās ārstēšanas un antibiotikām uz saldūdens ārstēšanu, tas ir tas, ko mēs darām. Katram produktam, ko jūs saņemat būs produkta CV. Varēs redzēt kādām ārstēšanām lasis ir gājis cauri, katru pārvešanu, visas šīs lietas. Mēs arī varam izsekot pat līdz olai."
"Scottish Sea Farms" birojā par tirdzniecību neviens runāt nevarot, tuvākā pārdošanas daļā ir Stērlingā, kas esot divu stundu braucienā. Uzņēmumā gan parāda, ka viss process no zivju audzēšanas līdz pat to nogalināšanai ir efektīvs un automatizēts līdz maksimumam.
Lašu audzēšanas ēnas puse - 20 - 25% no visām zivīm mirst
"Es neēstu audzētu lasi, es nedotu to ēst savam sunim, kaķim, es to pat nedotu savai sievasmātei vai ļaunākajam ienaidniekam. Es uzskatu, ka tie satur mākslīgos krāsojumus, kancerogēnas vielas, kā dioksīnus, tas peld savos mēslos, savos sūdos, kas tiek izgāzti tieši ūdens telpā. Un, no labklājības viedokļa skatoties, tas ir murgs - ir slimības, toksiskas ķīmiskas vielas," stāsta zinātnieks un vides aktīvists Dons Stanifords, kurš ir gatavs parādīt lašu fermu ne tik glīto un sakārtoto pusi.
Pirmkārt, uzņēmēju uzdevums ir lašus izaudzēt pēc iespējas ātrāk. Tie tiek baroti arī sīkām zivtiņām, kas tiek zvejotas ārējos ūdeņos. Fermu lašiem tiek dotas trīskāršas zivtiņu porcijas, tādā veidā noplicinot to populāciju.
Otrkārt, šaurajā teritorijā, kurā dzīvo augošās zivis, nereti uzliesmo dažādas slimības, izplatītākās šobrīd – lašu utis. Lai tiktu ar tām galā, tiek lietotas antibiotikas un dažādas ķīmiskas vielas, kuras, nonākot ūdenī, apdraud citas dabiskās populācijas. Piemēram, mazos vēžveidīgos jūras iemītniekus.
Treškārt, uz lašiem nākot roņi. "Kompānijas nogalina roņus ar ieročiem, un arī lieto to, ko viņi sauc par akustiskās atbaidīšanas ierīcēm, kas atbaida roņus ar skaņu, bet tās atbaida arī vaļus. Tam ir milzīga ietekme ūdens ekosistēmā," uzsvēra Stanifords.
Viņš lašu fermas salīdzina ar ātrajām uzkodām - viss gatavots ātri, nerēķinoties ar sekām.
Zivju vidū ir augsta mirstība. Stanisfords ved "Aizliegtā paņēmiena" žurnālistu, lai parādītu vienu no uzņēmuma "Marine Harvest" lašu fermām.
"Šis ir pārprodukcijas simptoms, tas ir simptoms no rūpnieciskas lašu audzēšanas. Ceturtdaļa, piektdaļa - aptuveni 20-25% no visiem lašu fermas lašiem mirst katru gadu. Tas ir mirstības procents. Ja tas notiktu cūku vai vistu audzēšanā, publika būtu par to dusmīga," skaidro Stanisfords, rādot konteineru ar beigtām zivīm.
"Lūk, var redzēt ādu. Dažiem no šiem lašiem ir uzpūtušies vēderi, tā ir slimība, citiem lašiem ir aizkuņģa dziedzeru slimības, sirds slimības, skeleta slimības. Lūk, ir deformējies lasis. Kā S burts. Ja aplūko kārtīgi, var redzēt ,ka viņš ir kā S burts, tas ir kaut kāds mugurkaula deformējums. Tas ir dēļ tā, ka lasi mēģināts izaudzēt ļoti ātri," stāsta Stanifords.
BBC vēsta, ka Skotijas varas iestādes ir secinājušas - fermu dēļ vides kvalitāte ūdeņos ir pasliktinājusies. Tāpēc drīzumā Skotijas vides aizsardzības aģentūra plāno ieviest stingrāku regulējumu, lai tiktu samazināta šķidro medikamentu izmantošana fermās, kā arī tiktu ierobežota zivju neapēstā barība un dzīvnieku atkritumi.
Norvēģijā grūti cīnīties ar milzīgu industriju; izmirst vēžveidīgie
Norvēģijas vides kustības "Green Wariors" pārstāvis Kurts Odekalvs ir nobažījies par lašu fermu ietekmi uz pārējo vidi.
"Tā ir industrijas lielākā problēma šobrīd. Utis šīs zivis ēd dzīvas. Un tā ir katastrofa. Jo viņi izmanto visa veida indes, lai tiktu vaļā no jūras utīm, bet lielākoties tiek nogalināti mazie jūras iemītnieki, vēžveidīgie. Ja jūs paņemat kādu tilpumu ūdens, nosverat to, tad lielākoties tajā būs visādi vēžveidīgie - krabji un garneles. Šiem vēžveidīgajiem nav cieta apvalka, tāpēc zivis tos ēd. Arī tad, kad tie ir miruši, zivis tos apēd un uzņem šo indi," stāsta Odeklavs.
Savukārt zivju neapēstās barības slānis ūdenī dažviet jau pārsniedz 15 metru biezumu. Tiesa, atšķirībā no Skotijas, viņaprāt, norvēģu varas iestādes lašu audzēšanas radītās problēmas nerisina, jo tas ir milzīgs bizness un arī valsts ienākumu avots.
"Industrija ir salikusi savus cilvēkus īstajās vietās un tādējādi pārvalda visu Norvēģijas piekrasti. Cilvēki par to kļūst arvien dusmīgāki. Un vēžveidīgo zvejnieki - mums nav vēžveidīgo audzētavas, tie tiek zvejoti tikai savvaļā, - un vēžveidīgo daudzums strauji samazinās. Arī par to es runāju savā ziņojumā, brīdināju, ka tas nogalinās visus vēžveidīgos. Un tagad tas notiek, viņi nogalina vēžveidīgos visā Norvēģijas piekrastē," skaidro Odeklavs.
Pētnieks arī secinājis, ka, piemēram, vistu audzēšanā mirst aptuveni 1 līdz 3% jauno putnu, bet lašu vidū visu problēmu dēļ aptuveni 20 līdz 25% no zivīm, līdzīgi kā Skotijā.
Kā ar šīm zināšanām atrast lasi, kuru nav bail ēst?
Pasaules dabas fonds zivju jomā aicina patērētāju izvēlēties ar MSC standartu marķētu produkciju. Tā ir sertifikācijas sistēma, kas garantē, ka zivju iegūšanas, pārstrādes un pārdošanas procesā tiek domāts gan par konkrētās zivs populācijas, gan par citu ūdens iemītnieku ilgtspējīgu nākotni. Uzņēmumi tiekot rūpīgi pārbaudīti. "Aizliegtais paņēmiens" gan noskaidro, ka MSC standarts ir arī aplūkotajai norvēģu lašu audzēšanas kompānijai "Marine Harvest" un arī tās audzētavām Skotijā.
Kā šis standarts iet kopā ar redzēto audzētavas tvertnē un ar 20% lielo zivju mirstību, nav zināms, jo uzņēmums komentārus nesniedza.
Ir arī citas sertifikācijas sistēmas, un, piemēram, firma "Reaton", kas Latvijā piegādā zivis gan vairākiem veikaliem, gan restorāniem, tostarp arī lašus no Skotijas. Raidījuma veidotājiem uzdodoties par pircējiem, viens no "Reaton" menedžeriem piedāvā lašus, kuriem ir sertifikācijas standarts "Label Rouge" jeb "Red Label".
Tā ir Francijā izplatīta produktu kvalitātes sistēma, ko regulē un pārbauda Francijas Lauksaimniecības ministrija. Pie tā ir tikušas arī dažas lašu fermas Skotijā. "Red Label" sertifikāts nosaka, ka zivis tiek barotas ar speciālu barību, nepievienojot papildvielas, līdz ar to zivis aug lēnām, tieši tādā ātrumā, kā tas dabā paredzēts.
Pastaigā ar pavāru Mārtiņu Rītiņu "Aizliegtais paņēmiens" redz, ka tirgū maksimāli var noskaidrot to, no kuras valsts zivs ir nākusi. Par sertifikātiem pārdevēji neko nezina. Rītiņš uzskata, ka
labākie laši nāk no Aļaskas, Fēru salām, kur ir tīrs ūdens.
Pavārs arī norāda, ka lasis nevar būt pārāk taukains, jo tieši taukos var sakrāties kaitīgās ķīmiskās vielas. Savvaļas lašiem maksimālais tauku daudzums ir 8 vai 9 grami uz 100, bet fermās augušajām zivīm tas ir divas reizes lielāks. Tas atklājas arī "Aizliegtā paņēmiena" pasūtītajās analīzēs.
Laboratorijas pārstāvis gan mierina, ka tas viss tiek kontrolēts, ir noteiktas pieļaujamās normas un viņu ņemtie paraugi nekādus pārkāpumus nav uzrādījuši. Ja runā par antibiotikām, kas varētu tikt izmantotas lašu audzēšanā, tad viņš norāda - pēc kāda laika tās no zivīm iziet un analīzēs pat neuzrādās.
Savukārt vides zinātniskā institūta "Bior" pētnieks Ingus Pērkons norāda uz antibiotiku lietošanas risku: "Bet, protams, antibiotiku lietošana iet lielā sasaistē ar antibakteriālo rezistenci. Līdz ar to, lai gan mēs lietojam antibiotikas un nogaidām konkrēto periodu un it kā patērētājam tiešs risks no antibiotikām nav, tomēr agri vai vēlu tas mums var atspēlēties caur antibakteriālo rezistenci un slimībām, kuras nav iespējams izārstēt ar tradicionālajiem ārstēšanās līdzekļiem."
Vides sargi arī šajā ziņā ir kritiski, sakot, kurš tad tās pieļaujamās kaitīgo vielu normas izdomā, ja ne paši galvenie tirgus spēlētāji.
