Veterinārārste Alūksnē aprūpē divas vāverītes

Pavisam drīz viņas atgriezīsies brīvībā un ātri vien aizmirsīs, ka šo iespēju – būt dzīvām, veselām - viņām ir devis cilvēks. Un runa ir par divām vāveru meitenēm, kuras šobrīd vēl mīt Alūksnes veterinārajā klīnikā „Labākie draugi”. Veterinārārstei Signei Gorbānei šie nav pirmie vāverēni, kurus nācies aprūpēt un ārstēt pēc mātes zaudēšanas - brīvībā palaistas jau vairāk nekā desmit kuplastes, kurām pretējā gadījumā draudētu droša nāve.

Veterinārārste Signe Gorbāne aprūpē divas vāverītesGunta Matisone

    “Visas vāverītes ir foršas, bet šitās ir ziniet - kā audzinātājai katrā grupiņā ir bērniņš mīlulītis, tad šīs ir; kā mēs šos vāverēnus saucām - par Černobiļas bebriem, jo viņi pāris nedēļu izauga divreiz lielāki, vienkārši milzīgi,” stāsta Signe.

    Abi vāverēni, kuri tagad mīt speciālā voljerā, ir kustīgi, gluži kā dzīvsudrabs, un mazliet pierimst tikai tad, kad veterinārārste tiem dod cienastu. Abus vāverēnus aprīļa vidū bezpalīdzīgus pie izpostītās ligzdas bija atraduši cilvēki.

    “Mums zvanīja sieviete, ka ir atrasti vāverēni, viens dzīvs, viens beigts, vēl viens dzīvs un viens beigts, tā kā  viņiem vēl acis ciet, tas nav vecumss, kad vāverēni pamet ligzdu, un viņi bija atrasti ārpus ligzdas, zālājā, tad radās aizdomas, ka kaut kas ir noticis ar viņu mammu,” turpina Signe.

    Šie vāverēni nav pirmie, kuri nonākuši veterinārārstes Signes Gorbānes aprūpē, līdz ar to arī uzkrātas zināšanas, kā to darīt, jo, kā uzsver Signe – bez zināšanām un speciālas pārtikas bez mātes palikušajiem vāverēniem nevar palīdzēt.

    “Es teiktu tā, ka tā ir gandrīz otra augstākā izglītība vāveroloģijā, jo tur ir speciāli pieni no Amerikas, precīzas kalcija proporcijas, pareizas olbaltumvielu proporcijas, tas ir arī iemesls, kāpēc mēs tos vāverēnus, ja viņi ir arī izkrituši, ņemam pie sevis. Jo, ja cilvēks viņus ir pacēlis, viņš viņus nenesīs pie lapsām vai uz mežu. Un tad notiek pašdarbība, bet tā pašbarbība ir visai neveiksmīga, ja nav pareizie produkti pieejami. Vāverēni vai nu vienkārši neizaug, vai viņiem apstājas augšana, esam arī tādus video redzējuši: pagājušogad, kad viņi it kā auguma ziņā izaug, svara ziņā izaug, bet viņiem ir trausli kauli, viņš uzskrien kokā un krīt ar lauztām kājām no tā koka lejā... Tiešām par tām vāverēm ir ļoti daudz jālasa un jāinteresējas,” skaidro veterinārārste.

    Divus mēnešus par abiem vāverēniem rūpējas gan Signe, gan arī viņas veterinārās klīnikas darbinieki. Jūlijai Vasiļjevai arī šī nav pirmā reize, kad jābaro un jāuzrauga vēverēni.

    “Pagājušo gadu arī bija divas vāverītes, viena bija ar trīs lauztām kājiņām, bet izdzīvoja. Viņas atved kā bēbīšus, protams, no sākuma daktere kopj viņus, kamēr viņi maziņi, maziņi, un pēc tam izstāsta, kā barot, ko darīt, tad turpinām barot. Dabā notiek kā jau dabā, bet, ja viņi ir pie mums nonākuši, tad jāpalīdz.''

    Svarīgi atzīmēt, ka šai sarunai veterinārārste Signe Gorbāne piekrita tikai ar nosacījumu, ka uzsvērsim arī to, ka cilvēkam ir jāizvērtē, kuros gadījumos vajag palīdzēt nelaimē nokļuvušajam meža dzīvnieka mazulim un kuros jau tā ir iejaukšanās dabas procesos.

    Signe Gorbāne

    “Ļoti filozofisks jautājums, no kuras puses mēs skatāmies, ja mēs skatāmies no vāverēna viedokļa, tad viņš ir dzīvs un atgriezīsies savvaļā. un viss ir forši; bet, ja mēs skatāmies no tuvējās lapsu ģimenes viedokļa, tad vismaz divi lapsēni palika bez vakariņām tajā dienā, un iejaukšanās dabas procesos vienmēr ir tāds diskutabls viedoklis, un tur nav vienas tādas pareizās patiesības,” norāda veterinārārste.

    Ja ir situācija, kad sastopies ar it kā pamestu dzīvnieka mazuli, vispirms ir jāmeklē speciālistu padoms, Signe uzsver:

    “Cilvēkam, atrodot savvaļas dzīvnieka mazuli, viņu vajag nevis vispirms paņemt, aizvest mājās, parādīt kaimiņiem, ielikt [bildi] feisbukā, iedot mazbērnam pataustīt un tad zvanīt Velgai Vītolai, patversmēm, veterinārārstiem un tā tālāk, bet tas ir jādara fakta konstatācijas brīdī - es esmu pļavā, man priekšā ir stirnēns, es zvanu zoodārzam, veterinārārstiem, cilvēkiem, kas ir saistīti ar dabu, kas ir saistīti ar dzīvniekiem, ar kritisku situāciju risināšanu, lai viņi sniedz tādu objektīvu informāciju, ko tagad iesākt. Jo ir ļoti daudz gadījumu, kad tie pacelti, viņam absolūti nekas nekaiš, viņš ir pūkains, viņam viss ir kārtībā, bet tas mazbērns viņu ir paspaidījis, kaimiņa suns viņu ir apostījis, un viņš ir nozagts mammai.”

    Palīdzība meža dzīvniekiem, kā vērtē Signe, ir dārgs vaļasprieks, kaut vai runājot par speciālo pārtiku vāverēniem, taču to atsver gandarījums, kad savus ''audžubērnus'' var palaist brīvībā.

    “Tie, kas strādā ar savvaļas dzīvniekiem, tie zina, ko tas process nozīmē, cik daudz nervus prasa, un ne jau visi gadījumi aizskrien kokos, ir, kas arī neaizskrien, tad ir tā, ka deguns pa zemi, bet šitas ir pilnīgs veiksmes stāsts, te no pirmās dienas viss gāja tikai uz labo, viņas pieņēmās svarā, labi ēda un nekā ar mīnuszīmi nebija,” uzsver Signe.

    Vāveres to, ka cilvēks viņas ir barojis un kopis, aizmirstot ātri - divu nedēļu laikā, tādēļ nav problēmu ar atgriešanos brīvā dabā, un drīz tāds brīdis būs arī šiem izglābtajiem vāverēniem.

     

    Kļūda rakstā?

    Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Saistītie raksti
    Vide un dzīvnieki
    Dzīve & Stils
    Jaunākie
    Interesanti