Toreiz uz izgāztuvi veda visu, kas vien bija lieks, – sadzīves atkritumus, ķīmiju, arī rūpniecības preces. Nereti tur nonāca pat pilnīgi jauni zābaki un citas līdzīgas preces. Tolaik tehnoloģija atkritumu apsaimniekošanā bija ļoti primitīva – buldozers. Tas jau pirms 40 gadiem aktualizēja piesārņojuma problēmu.
Vieta, kas tika izraudzīta atkritumu poligonam, no vides aizsardzības viedokļa raugoties, bija neveiksmīga. Tā atradās uz purva, kur ir grūti savākt piesārņotos ūdeņus.
Tomēr toreiz daudz svarīgāks arguments izrādījās Getliņu attālums līdz Rīgai nekā ekoloģiskais aspekts.
Par atkritumu poligona klātbūtnes negatīvajām sekām nācās pārliecināties arī tiem, kas tā tuvumā dzīvojuši vairākās paaudzēs. Vietējo mājās akas nav bijušas lietojamas jau sen, kā rezultātā ļaudis pēc ūdens devušies uz Daugavu un akas nācies aizbērt. Šobrīd pie poligona dzīvojošajiem ir ievilkts Rīgas ūdens, un arī, kopš ir uzlikts žogs, pa sētu brīvi nepārvietojas kaijas un bezpajumtnieki.
Neraugoties uz piesārņojumu, pirms vairākām desmitgadēm pie Getliņiem dzīvojošie pat mēdza peldēties Getliņu izgāztuves notekgrāvjos.
Guntars Ceriņš, kurš ir izaudzis pie Getliņu izgāztuves, atceras, ka peldēties piesārņotajos notekgrāvjos varēja visus deviņdesmitos gadus. Piesārņojums skāra arī pazemes ūdeņus – tas turpināja plūst Getliņu gruntsūdeņos līdz pat divtūkstošo gadu sākumam, kad pirms iestāšanās Eiropas Savienībā Latvijai bija jāpaveic mājasdarbs un jāsakārto izgāztuve.
Turpmāk, noglabājot atkritumus, tika ieklāta ģeomembrāna un uzlikts māla slānis. Zem atkritumiem ieliktas caurules, pa kurām atsūknē piesārņoto ūdeni jeb tā saucamo infiltrātu. Ja tagad vietās, kur pēdējos 20 gadus liek atkritumus, piesārņoto ūdeņu problēma ir atrisināta, tad vecā kalna vēsturiskais mantojums par sevi atgādina ik dienu. Ģeologs Aivars Gilucis kopā ar kolēģiem jau 15 gadus seko līdzi un analizē Getliņu gruntsūdens piesārņojuma izplatību. Tas gadu laikā paplašinās un tuvojas Daugavai, un, kā norādīja ģeologs, pieļaujamo normu pārsniedz 20–25 reizes, tā apdraudot ne tikai vidi, bet arī cilvēku veselību.
Piesārņojuma lielākā koncentrācija ir zem izgāztuves.
Savukārt vēsturiskais piesārņojums atrodas 10–15 metru smilšu slānī un pat daudzu gadu laikā nokļuvis devona dolomītos. Jau pirms astoņiem gadiem tas sasniedza Rumbulas ceļu un šobrīd ir Rumbulas dārziņu gruntsūdeņos. Šajā apkārtnē dzīvojošajiem to nevajadzētu dzert un ar pazemes ūdeņiem laistīt dārzus.
Kopumā līdz ar padomju mantojumu Latvijā esam saņēmuši vairāk nekā 3500 piesārņotas vietas.
Dažas tiek sanētas. Pērn tika uzsākti mazuta savākšanas darbi Daugavpils novada Višķos. Drīzumā sanācijas darbi arī plānoti Dzelzsbetona rūpnīcā pie Aizkraukles. Arī tur, līdzīgi kā Getliņos, piesārņojums atrodas 17 metru dziļumā. Līdz šim apjomīgākais un visiem zināmais sanācijas projekts ir Inčukalna gudrona dīķos. Darbu izmaksas sasniedza 58 miljonus eiro.
Rakstu sēriju līdzfinansē:
