Soda naudas apmērs par likuma pārkāpumu privātpersonām ir no 30 – 700 eiro. Piecu gadu laikā Dabas aizsardzības pārvalde (DAP) atklājusi trīs nelikumīgus savvaļas dzīvnieku turēšanas gadījumus. Bet grūti taču ir nepaņemt kādu no ārēji mīļajiem un jaukajiem zvēriņiem uz mājām un cerēt, ka tie izaugs tikpat mīļi kā mājas kaķis vai franču buldogs. Tā nebūs. "Viņš jebkurā gadījumā, lai kā viņu mēģinātu pieradināt un audzināt, būs neprognozējams, viņam būs savi instinkti, kas neiet kopā ar cilvēka dzīvi un sabiedrības normām. Cilvēks gribēdams nevar nodrošināt tādus apstākļus dzīvniekam, lai viņš justos labi un viss būtu kārtībā," skaidro Līgatnes dabas taku vadītāja Inta Lange.
Pierādījumi tam nav tālu jāmeklē. Rīgas zooloģiskais dārzs nevar sūdzēties par cilvēku interesi atstāt zvērus, ar kuriem tie vairs nav spējuši tikt galā. Viens no tādiem bija mazais ūdrēns. "Bet viņš tik mīļš liekas tagad. Tur jau tā lieta, tāpēc reizēm cilvēki paļaujas dzīvnieku dresūrai – mīļš, jauks, pūkains. Bet, kad izaug liels, tad vairs nezina, ko darīt. Pagaidām šis ir maziņš, bet kad izaugs, tad būs tāds ķermenis! Mājās viņš, protams, nav turams," ūdrēnu izrāda zoodārza pārstāvis Māris Lielkalns.
Uz zoodārzu atgādāts arī lūšu mazulis, ko cilvēki mēģinājuši glābt, jo it kā māte esot gājusi bojā. "Es esmu dzirdējis, ka cilvēki mēģina turēt dzīvoklī lapsu. Bet, cik saprotu, tad to laikam cilvēks ar hroniskām iesnām var izdarīt. Vēl trakāk, lapsa būdams kārtīgs dzīvnieks, kārtīgi iezīmē teritoriju. Smaka, protams, ir briesmīga un neizturama. Labi tas nav, un likums arī to aizliedz," piebilst Lielkalns.
Savukārt bebra Čāpiņa brālīši un māsiņas kādu laiku pēc nokļūšanas zooloģiskajā dārzā nomira, jo cilvēki tos bija barojuši ar govs pienu, kas nav piemērota barība bebriem. "Problēma ar mazotnē savāktiem dzīvniekiem ir tā, ka dabā viņus vairs nav kur izlaist. Iedomājieties laist dabā šādu bebru, kurš nāk bučoties un draudzēties ar cilvēku. Dabā viņš nepazīst briesmas un, ja sastaps kādu cilvēku, kuram ir citādāki uzskati nekā mums, viņš aizies bojā. Tāpēc, ja šādi dzīvnieki tiek izglābti, viņi visbiežāk paliek dzīvot nebrīvē.
Labākais variants ir atstāt viņus tur, kur viņi ir, un neglābt. Tā būs vislabākā glābšana. Visbiežāk vecāki atrodas kaut kur tuvumā, viņi, protams, nerādās jūsu acu priekšā, viņi pagaidīs, kamēr aiziesiet projām un tikai tad aizies pie saviem mazuļiem," skaidro Māris Lielkalns.
Arī liela daļa no Līgatnes dabas takās sastopamajiem dzīvniekiem te nonākuši, jo kādā brīdī cilvēki sapratuši, ka saviem spēkiem vairs nav spējīgi par tiem parūpēties - dārgi izmaksā barība, tiek apskādētas mēbeles un dārzs, un arī dzīvnieks sāk uzvesties pārāk dzīvnieciski.
Tā tas gadījies arī ar mežacūkas mazulīti Magoni. "Ir tāda lieta, kamēr mežacūkas mazulis ir mazs un smuks, ir ļoti jauki ar viņu spēlēties un šādā veidā cūkai kasīt vēderu. Bet, ja cūka nedabū to, ko viņa grib, viņa parāda savu raksturu, parāda instinktus, kas valda mežacūku barā. Ja cilvēkam nav nekādas pieredzes, kā tikt galā ar šādu situāciju, tas var bēdīgi beigties," Latvijas Televīzijas raidījumam "Vides fakti" pastāstīja Velga Vītola.
Velgai Vītolai aiz muguras ir vairāk nekā 30 gadu pieredze un viņa ar savvaļas dzīvniekiem māk un spēj tikt galā, bet tādu cilvēku Latvijā nav daudz. Viņai diemžēl dzīvē nācies saskarties ar vairākiem gadījumiem, kad nācies iemidzināt pieradinātus stirnu āzīšus, kuri, palaisti brīvībā, uzbrukuši cilvēkiem. "Ir bijuši gadījumi, kad stirnu āzis savaino cilvēku. Nezinu vai tā ir patiesība, bet man ir stāstīts, ka viens ir beidzies letāli," piebilst Velga Vītola.
Lielas problēmas var rasties arī tad, ja cilvēks saviem spēkiem cenšas izglābt putnus, piemēram, stārķus, kuri rudenī neaizlido uz siltajām zemēm. "Cilvēkam ir vēlme pavasarī atvērt šķūnīša durvis un teikt: "Nu, stārķīt, lido". Viņš paceļas spārnos, apriņķo, nolaižas lejā un saka: "Es šeit dzīvoju, un te būs mana mājvieta"," tēlaini izsakās Māris Lielkalns.
Ja stārķis vasarā vairs netiks piebarots, tad tas var kļūt agresīvs pret cilvēku. Jārēķinās, ka daudzām putnu sugām pirmajā dzīves gadā iet bojā līdz pat 90 procentiem mazuļu un tā ir normāla parādība. Tas gan nenozīmē, ka cilvēkiem vienmēr būtu jāatsakās palīdzēt dzīvajām radībiņām.
Kamēr likums aizliedz mājās turēt savvaļas dzīvniekus, tikmēr tas neaizliedz sniegt palīdzību nelaimē nonākušiem zvēriem.
"Ja nebūtu cilvēku, vispār nevajadzētu iejaukties, jo tie, kuri ir vārgi, nav spējīgi izdzīvot, tos apēd kāds cits, kuram arī ir jābaro savi bērni. Bet šobrīd cilvēks ir tik ļoti iejaucies dabā, ka viņam ir jāizpērk savas kļūdas un pāridarījums dabai," piebilst Velga Vītola.
Eksperti iesaka glābt savvaļas dzīvnieku tikai tad, ja ir skaidri redzami fiziski bojājumi, piemēram, asiņojošas brūces, lauzta kāja vai spārns, vai arī ir simtprocentīgi zināms, ka mazuļa māte ir gājusi bojā.
Arī raidījuma "Vides fakti" komanda pirms gada mēģināja izglābt kādu pūci, kas apdullusi nakts laikā tupēja uz Ventspils šosejas. Toreiz to steigšus nogādāja zooloģiskajā dārzā. Taču pēc divām nedēļām putns diemžēl gāja bojā.
Glābjot nelaimē nokļuvušu dzīvnieku, pirmais, kas ir jādara, ir jasazinās ar speciālistiem, lai saprastu, vai to vispār darīt. Ja jā, tad, kā to pareizi darīt, kur to nogādāt, un saprast, kurš maksās par ārstēšanās izdevumiem.
Diemžēl savvaļas dzīvnieku glābšana Latvijā ir pabērna lomā. Atšķirībā no daudzām citām valstīm, mums nav izveidots speciāls dienests, kas ar to nodarbotos. Rezultātā glābšana ir līdzcilvēku rokās. Tiesa, ir jāsaprot, ka visus izglābt nekad nevarēs, jo zoodārzos visiem cietušajiem vienkārši nav pietiekami daudz vietas.
