Simtgadīgas priedes daudzviet sastopamas Kurzemes mežos. Dores bitēm parasti tiek iekārtotas 3 - 4 metru augstumā no zemes. Dobuma izvietojums parasti vērsts pret austrumiem vai dienvidaustrumiem, lai siltums saimi uzturētu ilgāk.
Medus savulaik bijis vienīgais saldums, jo Latvijā nepazina ne cukuru, ne cukurbietes, un arī vasks bija nenovērtējams ieguvums.
“Medus jau ir svarīgs stratēģisks materiāls. Izejviela. Tas ir vienīgais saldums latviešiem. Jo cukurs un cukurbietes parādījās vēlu mūsu uzturā. Un otrs [produkts] ir vasks! Liels vaska noņēmējs bija baznīcas - sveces!” stāstīja dorpriežu kartes veidotājs Agris Āboliņš.
Viņš ir dabas pētnieks, pateicoties kuram Ventspils Brīvdabas muzejs ir ieguvis unikālu eksponātu - dores koka fragmentu ar trim dorēm. Vēl viena priede drīzumā aizceļos uz Slīteri. Šie ir koki, ko laiks nav saudzējis. Ne viens vien šāds dižkoks zināms ļaudīm, kas dzīvo blakus mežam, tāpēc Agris aicina ziņot.
Nosakot koordinātas pat kritušiem kokiem, dabas pētnieks nolēmis izveidot unikālu karti.
Vairāki desmiti seno dorkoku jau sameklēti Dundagas pusē, Ventspils un Kuldīgas novados līdz pat Kolkai.
“Vēlāk es to darbu izveidošu, publiskošu, lai cilvēks, ievadot koordinātas, var precīzi un taisni aiziet uz objektu un paskatīties - kur tas ir. Tas ir viens no tiem svarīgākajiem momentiem šobrīd - precīzi koordinēt priežu atrašanās vietu!” stāstīja Agris Āboliņš.
Pusotra gada darbs, meklējot lieciniekus, apjautājot vietējos ļaudis, vainagojies panākumiem, izveidots materiāls, par kuru Agris labprāt stāsta. Senajiem kokiem doti tuvāko māju vai vietvārdu nosaukumi.
Dores senlatvieši iekārtojuši ne tikai priedēs, tās atrodamas arī ozolos un liepās. Visi šie koki jau sasnieguši dižkoka izmērus un ir aizsargājami. Labos laikos no katras dores iegūts līdz pat 12 kilogramiem medus, bet rāpšanās kokā un dores apsaimniekošana bijis alpīnista cienīgs darbs.
Par dores izmantošanu muižkungi prasījuši nomas maksu, līdz vēlāk mūsu senči iemācījās bitēm veidot bišu dārzus uz zemes.
