Sadzīves atkritumu apsaimniekošanu savā teritorijā organizē pašvaldības – citās to veic privāti uzņēmēji, citās - pašvaldības uzņēmumi. Papildus šai sistēmai uzņēmumi “Zaļā josta” un “Latvijas Zaļais punkts” ik gadu no ražotājiem saņem naudu, lai pārstrādātu izlietotos iepakojumus.
Situācija Rīga pamazam uzlabojas, 2016. gadā datiem par sašķiroto atkritumu daudzumu vajadzētu būt labākiem, jo par 10 miljoniem eiro uzbūvēta jauna sadzīves atkritumu šķirošanas rūpnīca un Rīgas sadzīves atkritumu, kas ir 600 tonnas dienā, nonāk atkritumu šķirošanas rūpnīcā Getliņos.
Rūpnīcā tiek sašķiroti bioloģiski noārdāmie atkritumi, metāli, vieglā plastmasa, piemēram, maisiņi un PET pudeles. Getliņos nonāk atkritumi tikai no kopējiem konteineriem, bet iedzīvotāju sašķirotās lietas - plastmasa vai papīrs - dodas uz citiem šķirošanas centriem.
“Sadzīves atkritumos 90% ir bioloģiski noārdāmi atkritumi. 10% ir atšķiroti un 7% -6% no tiem ir nelikvīdi, kas nav pārstrādājami un nonāk poligonā,” stāsta atkritumu šķirošanas rūpnīcas vadītājs Kristaps Balodis.
No vides viedokļa tomēr labāk būtu, ja atkritumi tiktu sašķiroti jau iepriekš nevis rūpnīcā sasmalcināti.
Problēmas atkritumu šķirošanā Rīgas dome plāno risināt, veidojot kopuzņēmumu ar konkursa kārtībā izvēlētu atkritumu apsaimniekotājiem, kam būs monopoltiesības 20 gadus strādāt ar galvaspilsētas atkritumiem. Šī iecere gan izpelnījās kritiku, un izskanējušas bažas, ka konkurences trūkums novedīs pie cenu kāpuma.
Pagaidām konkursa prasības vēl nav zināmas. Tomēr šim 20 gadu līgumam būs jānodrošina, lai Latvija spēj izpildīt Eiropas Savienības prasības, kas spiež nevis pelnīt ar atkritumu pārvietošanu uz izgāztuvēm, bet šķirot, pārstrādāt un peļņu gūt no sašķirotā materiāla atkārotas izmantošanas.
“Līdz 2020. gadam nedrīkst apglabāt vairāk kā pusi no sadzīves atkritumu daudzuma. Savukārt periodā līdz 2030. gadam apjoms, kas tiek noglabāts poligonā, ir jāsamazina būtiski vairāk. Šobrīd priekšlikums ir ne vairāk kā 10% no radītā drīkstēs apglabāt,” stāsta Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas valsts sekretāra vietniece Alda Ozola.
Bet 2015. gadā 80% no Latvijā radītā atkritumu apjoma tika apglabāti un tikai 20% pārstrādāti. Viena Getliņu rūpnīca situāciju nevarētu glābt.
“To darīt pēc pieejas kā līdz šim gluži vairs nevarēs. Ir cita prasība, ka līdz 2020. gadam ir jāsamazina arī bioloģiski noārdāmo atkritumu glabāšana poligonos – ne vairāk kā 35%, kas radīta pēc 1995. gada līmeņa,” stāsta Ozola.
Šobrīd Getliņos 90% no bioloģiski noārdāmajiem atkritumiem tiek noglabāti, lai vēlāk iegūtu gāzi, ko pēc tam var izmantot, piemēram, siltumnīcu apsildei. Eiropas Savienības nostāja - ja atkritumu, tajā skaitā bioloģiski noārdāmie, stāv kaudzē ilgāk par 3 gadiem, tad tā tiek uzskatīšana par noglabāšanu poligonos.
Tas, iespējams, varētu nozīmēt, ka jaunā rūpnīca būs vai nu jāpārbūvē, vai arī būs jāatrod veids kā no bioloģiski noārdāmajiem atkritumiem iegūt gāzi ļoti ātri, proti, 3 gadu laikā.
Bet arī tas nebūs glābiņš, jo Getliņi Latvijā nav vienīgai poligons, lielākajā daļā mūsu izgāztuvju neviens pat nav domājis par gāzes iegūšanu - nevajadzīgie atkritumu vienkārši tiek krauti kalnos.
Tā kā dalītā atkritumu šķirošanas sistēma joprojām klibo, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai talkā ņem pātagu. Tiek plānots noteikt, ka rādiusā uz 500 - 600 iedzīvotājiem būs jābūt pieejamai vismaz vienai vietai, kur iespējams šķirot atkritumus. Vienlaikus tiek celts dabas resursu nodoklis par atkritumu apglabāšanu poligonos, lai piespiestu apsaimniekotājus vairāk uzstādīt šķirošanas konteinerus.
