"Dzīvojot Rīgā, es visu laiku ik pa brīdim sapņoju par tiem brīžiem, kad es varēšu iestādīt divas puķes vai ķirbi komposta kaudzē un paskatīties, kas ar to visu notiek," stāsta Valters.
Uz jauno mājvietu Valters pārcēlās kopā ar kaķeni Moru. Pagājušajā gadā Mora devās uz citiem medību laukiem. Dzīvnieka zaudējums bija sāpīgs, bet pēc vairākām nedēļām Valters devās uz patversmi un no ilggadēja kaķu cilvēka kļuva par suņa saimnieku.
"Pirmo reizi, kad es braucu uz "Ulubeli", tad, jā, es drusku jūtos kā [Moras] nodevējs, kaut gan bija skaidrs, ka ar manām kaut kādām atmiņām un bēdām es viņu augšā nevaru piecelt. Tur bija visādi, tur ļoti daudz skaistu suņu, ja vien kāds tagad, pavasarim, vasarai nākot, domā ņemt suni. Varbūt pirms jūs ejat uz kādiem suņu klubiem, nu aizbrauciet uz patversmēm, paskatieties," mudina Valters.
Patversmē viņš lūkojās pēc maza izmēra pieauguša suņa, kuram nebūtu iebildumu braukt mašīnā – lai suns pēc iespējas vairāk laika varētu pavadīt līdzās saimniekam arī ārpus mājas. Tobrīd maza izmēra sunīšu patversmē nebija, tādēļ par pārsteigumu pašam Valters adoptēja kucēnu.
"Man bija skaidrs, ka tās manas sēras pēc kaķa, ka viņas iet tikai plašumā un to bobi vajag. Un tad tur viena ļoti laipna darbiniece Sniedzīte, viņa teica: "Nu, paskatieties! Mums te vēl ir šitāds." Un iznesa ārā tādu kamolu. Viņai patversmē bija iesauka Blusiņa. Man likās forši, tā mīļi, bet nu gluži Blusiņu man negribas, un tad tā B.. B... Bella. Viņa jau pirmajā dienā arī atsaucās uz savu jauno vārdu," suņa atrašanu atceras saimnieks.
Sunīte tika atrasta pie kāda veikala, kad tai bija vien pieci mēneši. Bella patversmē pavadīja vien dažas nedēļas un jaunajās mājās iejutās teju uzreiz.
"Kā es vienmēr saku, galvenais, lai es viņai nenodarītu pāri. Viņa jau savu ir izcietusi bērnībā kā atrasts pamests suns. Bet, manuprāt, ka mums abiem tie deguni iet kopā. Pirmos divus mēnešus viņa tā pusmetra attālumā no manis staigāja, pat naktī, kad es gāju uz labierīcībām, viņa cēlās augšā, nāca līdzi, visu skatījās. Tagad ir mierīgāk," stāsta Valters.
Tāpat kā saimnieks arī Bella esot garastāvokļa suns – reizēm hiperaktīvā dāma rīkojas tikai un vienīgi pa savam.
Suņa klātbūtne Valteram iemācījusi ne tikai režīmu un pacietību. No Bellas var ņemt piemēru, kā priecāties par visu un visiem – pat tad, ja saimnieks aizrāda nerakt dobes un nekāpt uz galda.
"Tad, kad kādā naktī atbraucu mājās ap diviem, trijiem, četriem, tad mani tikai divas domas, lai viņai sirds neapstājas no tās prieka devas un lai viņa nepārlūst uz pusēm, jo tā galva lokās kopā ar to dibenu. No rīta, kad ceļas augšā, ir tāda sajūta, ka mēs kādu nedēļu neesam tikušies, un tās bučas un prieks. Jā, ir forši," uzsver laimīgais suņa saimnieks.