Kritiskais skābekļa daudzums ūdenī ir 3 miligrami litrā, un to izmērīt var tikai retais, kuram ir piemērota tehnoloģija. Taču ir arī citi indikatori, kas norāda uz problēmām ūdenstilpē. Kā stāstīja biedrības “Mēs zivīm” vadītājs Ivars Dubra, viens no veidiem, kā pārliecināties, ka zivis slāpst, ir izzāģēt āliņģi un vērot, vai zivis no ūdens necenšas izlekt. Vēl viņš iesaka izurbt ledū caurumu un pārliecināties, vai ūdens nesmird. Ja konstatējama smaka, tātad ūdenī ir sākušies kādi procesi, kas samazina skābekļa daudzumu.
Dabas aizsardzības pārvaldes ģenerāldirektors Andrejs Svilāns ledus esamību ūdenstilpēs salīdzina ar vāku, kas nenodrošina gāzu apmaiņu.
Viņš uzsvēra, ka jo īpaši šis "vāks" liek sevi manīt seklos ūdens baseinos un nelielos dīķos, kur ir sakrājušies bagātīgi dūņu slāņi. Skābeklis ūdenī samazinās, jo to patērē zemūdens augi, tā atņemot zivīm tik svarīgo resursu.
Lai izvairītos no zivju slāpšanas, pamatīgs darbs bija jāpaveic rudenī – tā uzskata Bauskas mednieku un makšķernieku biedrības vadītājs Valērijs Gabrāns. “Dīķos bija jānovāc viss iespējamais, kas varētu radīt pūšanas procesus. Ar rokas darba rīkiem vajadzēja jau rudenī izgrābt visas atmirušās zāles un sakritušās lapas,” norādīja Gabrāns.
Hidrobioloģe Loreta Urtāne uzsvēra, ka ienākošo un izejošo grīvu tīrīšana ir svarīgākais rudenī veicamais darbs, jo tādējādi ezeri neaizaug, novēršot arī to, ka atmirusī zaļā masa pastiprināti patērē ūdenī esošo skābekli. “Jo ezers ir seklāks, jo brīvūdens teritorija, kurā ir izšķīdis skābeklis, ir mazāka. Seklajos ezeros spēcīgāk izpaužas atmirušās ūdensaugu masas sadalīšanās efekts,” skaidroja Urtāne. Papes, Engures, Lubāna un vēl citi ezeri šim procesam ir īpaši spēcīgi pakļauti.
Ja slāpšana jau ir sākusies, tad to novērst vairs nav iespējams, taču, laikus pamanot konkrētas parādības, ir iespējams situāciju kaut nedaudz uzlabot.
Nereti zivju slāpšana notiek piemājas dīķīšos.
“Ļoti efektīvs un vienkāršs paņēmiens ir tīrīt sniegu, ja tas vēl nav nokusis. Tas palīdzēs cauri ledus virsmai izlauzties saules stariem, tā veicinot fotosintēzi, kā rezultātā ūdens augi, pareizāk sakot, aļģes pašas ražos skābekli. Tas nozīmē, ka piemājas dīķī ir pat vēlams ierīkot slidotavu,” stāstīja Gabrāns.
Tikmēr Urtāne iesaka veidot arī tā saucamās skābekļa kabatas: “Tas nozīmē, ka ūdenī krusteniski ievieto kokus. Sasalstot starp tiem veidotos un uzkrātos skābeklis.” Tāpat varot uzstādīt strūklas sūkni, aeratoru un neaizmirst par āliņģiem – to optimālais izmērs ir viens kvadrātmetrs un vienā hektārā būtu jābūt vismaz četriem līdz sešiem.
Rakstu sēriju līdzfinansē:
