Valcēnieši Eduards Rācenis un Astra Kalve lācēnus pamanīja Valkas pagasta mežos. Eduards atceras – jau kad izkāpis no automašīnas, dzirdējis līdz šim nedzirdētu skaņu. Vēl neko nenojauzdams, devās savās darba gaitās, un skaņa atkārtojās vēlreiz.
"Tagad es zinu, kas tā par skaņu ir. Tā ir, kad lācis kāpj kokā. Bija pakāpies apmēram trīs metrus priedē un skatījās uz mani, un tur bija arī otrs," sacīja valcēnietis, mežkopības meistars Eduards Rācenis.
Bailes tajā brīdī nav izjutis. Drīzāk bija prieks savām acīm ieraudzīt lāčus. Apzināti iegājis arī vējā, lai lācēni viņu sajustu un pamanītu, un paši nobītos. Tā arī noticis. Lācēni kļuvuši domīgi un piesardzīgi. Eduardam ne vien darbs saistīts ar mežiem, bet pats ir arī mednieks, dzīvniekus redz bieži, taču par lāču klātesamību līdz šim secinājis vien pēc pamanītajām pēdām un koku skrāpējumiem, kā arī piefiksētā meža videokamerās.
"Zinot to, kāda vispār tā lāča daba ir, tad es arī kaut kādā ziņā sapratu to, ka mātei nevajadzētu būt tuvumā, jo, ja māte būtu tuvumā, tad noteikti būtu aizvedusi viņus projām. Ja viņi dzimst, man liekas, tas ir pats pavasara sākums, tad viņi ir pusotrgadnieki," pauda Rācenis.
Vien pāris dienas vēlāk Astra Kalve, visticamāk, tos pašus lācēnus pamanīja, lasot mellenes. Pirmajā brīdī bijis nedaudz bail un domājusi tikai par to, kā ātrāk tikt līdz savai automašīnai. Raitā solī devusies prom, bet lācēni viņai sekoja.
"Pamanu, ka kaut kas uz mani skatās. Domāju, ka kāds ogotājs, sēņotājs paņēmis suni izskrieties. Nē, tur vēl viena galva. Tad es sapratu, ka tie ir tie slavenie lācēni. Kad jau pie mašīnas, tad drošībā. Tā arī viņi man atnāca līdz pašai mašīnai. Palika 20 – 30 metrus no mašīnas. Ēda mellenes, spēlējās, nelikās traucēti. Kādu pusstundu es apmēram viņus vēroju. Pēc tam viņi aizgāja. Izgāja ārā uz ceļa, ēda vēl zāli un lapas un aizgāja," atceras valcēniete Astra Kalve.
Tā kā abi valcēnieši visai daudz laika pavada mežā, ir arī interesējušies, kā uzvesties un rīkoties, ja pamanīti lāči. Esot mežā, pirmkārt, ik pa brīdim ir jārada kāds troksnis, lai, ja dzīvnieks ir kaut kur tuvumā, sadzirdētu un netuvotos. Bet, ja satikšanās ir jau notikusi, tad galvenais ir saglabāt mieru, nebaidīt vai nedzīt prom pašu dzīvnieku, arī pašam neskriet prom, jo dzīvnieks to var uztver kā medījumu un dzīties pakaļ.
