Pirms aptuveni 50 gadiem zinātnieki secināja, ka sēnes nepieder nedz pie dzīvniekiem, nedz augiem, bet ir atsevišķa dzīvo organismu valsts, kas konkrētās vietās skaita ziņā pat pārsniedz augu valsti, stāstīja Meiere.
Latvijā šobrīd fiksētas apmēram 4100 sēņu sugas, kas, salīdzinot ar kaimiņvalstīm, ir maz, un, visticamāk, sēņu pie mums ir stipri vairāk.
"Vispār jau Latvijas sēņu valsts ir samērā slikti izpētīta.
Par to liecina kaut vai tas, ka katru gadu mēs atrodam ne vienu vien jaunu sugu, un tas nav tāpēc, ka sugas sākušas ienākt vai attīstīties, tas ir tāpēc, ka rodas arvien vairāk cilvēku, kas par sēnēm interesējas, un zināšanas pamazām krājas," norādīja Meiere.
Viņa atzina, ka pavisam precīzi saskaitīt sēnes gan, protams, nav iespējams, jo liela daļa no tām ir saskatāma tikai mikroskopā. "Sporas principā ir visur. Ja speciāli nav sterilizēta telpa, tad gaisā sēņu sporas ir vienmēr," piebilda Meiere.
Interesanta ir sēņu barošanās. Ja augi paši saražo organiskās vielas, sēnes var tikai noārdīt to, ko kāds cits jau radījis, – lielākoties tās ir augu valsts atliekas.
"Tipiskais micēlijs ir gandrīz bezkrāsaini pavedieniņi, caurspīdīgi, ja paskatāmies mikroskopā, un caurauž to substrātu, kurā sēne dzīvo. Sēnēm ir ārēja barošanās.
Tas nozīmē, ka no micēlija, sēņotnes šūnām, izdalās barības fermenti, kas šķīdina vielas, dažādas organiskās atliekas, un pēc tam uzsūc atpakaļ un ar to barojas," skaidroja Meiere.
"Piemēram, visi zariņi, lapiņas, kas nokrīt, – mežā jau nekas nevārtās, to visu noārda sēnes ar laiku," viņa piebilda.
Atšķirībā no cilvēku šūnām, kas, neskaitot nervu šūnas, pārsvarā ir ieapaļas, sēņu šūnas vairumā gadījumu ir garenas, tievas caurulītes, kuru viens gals aug un izplatās uz visām pusēm.
Sēnes
