ĪSUMĀ:
Dārzkopība pilsētā kļūst arvien populārāka arī individuālā līmenī:
- Lolita Neimanes dārziņš virs pilsētas jumtiem;
- Latviešu antropoloģes dārzkopība uz terases Somijā;
- Ģimenes pirmais gads mazdārziņā Rīgā.
- Vides piesārņojums pilsētā - pilnībā neizzināts lauks.
- Katrs augs piesārņojumu uzņem atšķirīgi.
- Pilsētā visdrošāk audzēt pārtiku ir siltumnīcā ar pirktu zemi.
- Pret piesārņojumu var cīnīties ar savvaļas skābenēm un citiem augiem.
Nelielu dārziņu uz savas terases virs pilsētas jumtiem ir ierīkojusi arī diētas ārste Lolita Neimane, kura tur audzē kabačus, dažādus, zaļumus un upeņu krūmus. Labumu uz terases izaug tik daudz, ka pietiek ko ēst visu vasaru, turklāt daļu no zaļumu ražas sasaldē lietošanas ziemā.
Pētersīļi, loki un citi garšaugi ziemas mēnešos lieliski papildina diētas ārstes zupas un sautējumus, bet no saldētajām piparmētru lapiņām izdodas izcila tēja. ““Ir sajūta, ka dzertu tikko plūktu piparmētru tēju,” saka Neimane. Augi sniedz ne tikai vēderprieku, bet arī veido patīkamāku vidi – podos iestādītās upenes uz terases rada sajūtu kā zaļā oāzē.
Latvietes terase Somijā
Latviešu antropoloģe Agnese Bankovska, kura doktora disertācijā pētījusi bioloģiskās pārtikas sagādi, jau vairākas sezonas kopj mazdārziņu uz savas terases ceturtajā lielākajā Somijas pilsētā Vantā – aptuveni 20 kilometrus no Helsinkiem. Terašu dārzkopība Somijā ir gana aktuāla – dārzkopības veikalos pavasarī tiek tirgotas īpaši balkoniem un terasēm paredzētas preces plašā klāstā.
“Staigājot pa piepilsētu apkārtnēm, itin bieži var redzēt zaļas augu sienas stiklotos balkonos. Tā ir viena no izplatītām balkonu opcijām Somijā, lai saglabātu siltumu un, ja vēlētos, varētu arī kaut ko audzēt ilgāk un agrāk,” stāsta Agnese.
Liels izaicinājums balkonu un terašu dārzkopjiem šai Ziemeļvalstī gan ir skopais gaismas daudzums, kas mēdz būt nepietiekams pat tā dēvētājos gaišajos mēnešos.
Tādēļ nereti talkā tiek ņemtas arī īpašās augu lampas, kas izstaro violetu gaismu.
“Helsinkos, Vantā un Espo bieži izplatītas ir vēl divas dārzkopības formas - individuālie pleķīši, kas ir kaut kas pa vidu vasaras mājiņai ar dārzu un tādiem mazdārziņiem, kādus esam pieredzējuši redzēt Rīgā. Otra forma, kas parādījusies nesenāk par individuāliem dārziņiem, ir komunālā dārzniecība,” stāsta antropoloģe, kura arī pāris gadus tādā bija iesaistījusies.
Komunālās dārzkopības princips ir tāds, ka apkaimju iedzīvotāju vienojas par kāda zemes pleķīša labiekārtošanu un apsaimniekošanu. Iesaistītie, kuru skaits un sastāvs visu laiku var mainīties, dārziņā darbojas uz brīvprātības principa. Arī ražu visi dala kopīgi, tiesa, uz to cilvēk nav bijuši naski. “Nākas teju spiest cilvēkus ņemt vairāk, jo neviens negrib paņemt par daudz. Diemžēl nereti šāda kopējā rīcība noveda pie tā, ka daudz kas no izaudzētā netika novākts un netika apēsts,” novērojumos dalās Agnese.
Agneses dzīvesvietā Vantā pilsētas dunas tuvums ir nepārprotams - tur atrodas lielākā Somijas lidosta. Vaicāta, vai tas liek aizdomāties par to, cik tīri varētu būt šādā vidē auguši produkti, antropoloģe saka: “Nedzīvoju ilūzijā, ka viss, ko izaudzēju ir kā īpaši drošāks vai "tīrāks"”.
Agnese apzinās, ka mazais dārziņš atrodas vidē, ko pašai nav iespējams ietekmēt, taču viņa izvēlas dabai draudzīgas saimniekošanas metodes – neizmanto videi kaitīgas augsnes uzlabotājus un mēslojumus. “Mums ir humusa slieku namiņš. Ūdens laistīšanai krājas no lietus. Šogad ierīkojām nelielu putnu dziedinātavu, kas pievilina putnus un kur tie darbina mini saules bateriju. Augus cenšos audzēt tādus, kas visas sezonas garumā būtu draudzīgi dažādiem apputeksnētājiem,” stāsta Agnese.
Uz šādu saimniekošanu antropoloģi nemudina kāda fundamentāla pārliecība, bet uzskats, ka tā ir kopumā pragmatiska rīcība. Agnese turpina daudz eksperimentēt savā terases dārziņā, saprotot, ka neko ievērojami ar to nemainīs, bet vismaz būs iespēju robežās godīga pret sevi un ekosistēmu, kurā darbojas.
Pirmais gads mazdārziņā Spilvē
Tepat Rīgā nelielu dārziņu iekopj un dažādus labumu pirmo sezonu audzē Rasu ģimene – Gunta un Marko. Viņi īrē 450 kvadrātmetrus lielu mazdārziņu Spilvē pirms pāris gadiem ierīkotā atpūtas teritorijā “Esena dārzi”. Viņi aizrautīgi eksperimentē ar dažādām dārzkopības metodēm, piemēram, veidojot kārklu dzīvžogu un audzējot arbūzus zem lecekts.
Vaicāti, vai viņi ir prātojuši par savu dārza velšu tīrību, ņemot vērā, ka tās augušas galvaspilsēta, Rasu ģimene saka, ka esot gan un domā, ka tiem nav ne vainas. “Nekādas ķimikālijas paši nelietojam un vide ap mūsu dārziņu ir ļoti sakopta un tīra. Arī kaimiņi atrodas pietiekoši lielā attālumā, lai mūs neietekmētu. Domāju, ka varam apgalvot, ka audzējam tīrus augļus un dārzeņus,” saka Rasu ģimene, piebilstot – tiesa, nav izslēgts, ka viņi nezina visus iespējamos apstākļus, kas varētu ietekmēt izaudzētos produktus.
Cik daudz ir zinām par piesārņojumu pilsētā?
Zinātniskā institūta BIOR vadošā pētnieka, Masspektrometrijas izcilības grupas vadītāja Dzintara Zača* teiktais LSM.lv apstiprina, ka Rasu ģimenes aizdomāšanās ir pamatota. “Informācija par aktuālo ķīmiskā piesārņojuma statusu, kas tieši var ietekmēt pilsētā audzēto augļu un dārzeņu piesārņojumu, Latvijas pilsētās nav pietiekoša," skaidro pētnieks. Trūkst pētījumi par noturīgo piesārņotāju saturu gaisā un pilsētas gruntī, kas varētu būt izmantojama pārtikas audzēšanai. Lai objektīvi novērtētu šos riskus, būtu nepieciešams veikt attiecīgus pētījumus Latvijā.
Taču ir iespējams un pat ieteicams vadīties pēc ārzemēs veiktiem pētījumiem. Začs atzīst, ka katrā vietā var būt specifiski piesārņojuma riski un dažādi faktori, kas ietekmē visu kopumā. “Piemēram, paaugstināts smago metālu saturs var būt sagaidāms tajās pilsētās, kur notiek metālrūpniecība. Savukārt paaugstinātas policiklisko aromātisko ogļūdeņražu koncentrācijas var sagaidīt rajonos, kur atrodas akmeņogļu siltumelektrostacijas vai kur notiek atkritumu dedzināšana”.
Rīgas pilsētā un tās rajonā aktuālas varētu būt tipiskās vides piesārņojuma problēmas, kas sastopamas citviet Eiropas pilsētās – automašīnu atgāžu izplūdes, atkritumu dedzināšana, apkures sistēmu izplūdes.
“Savukārt piesārņojums mazajās pilsētas vai lauku rajonos potenciāli ir mazāks, ja, protams, nav kādu objektu ar paaugstinātu emisiju vai ja reģions nav piesārņots vēsturiski,” skaidro Začs.
“Piemēram, Vācijas pētnieki savos pētījumos konstatēja paaugstinātu smago metālu piesārņojumu Berlīnē izaudzētiem augļiem un dārzeņiem,” par citās valstīs konstatēto stāsta pētnieks. Īpaša uzmanība šajos pētījumos tika pievērsta svina saturam – secināts, kas tas ir augstāks augos, kas izaudzēti rajonos ar lielu automašīnu satiksmi.
Katrs augs piesārņojumu uzsūc atšķirīgi
Taču, kā uzsver BIOR pētnieks, visus šos secinājumus nevar viennozīmīgi attiecināt uz visu urbāno jeb pilsētu dārzniecību: “Katrs pētījums ir individuāls, veltīts specifiskiem piesārņotājiem un atsevišķām sugām. Dažādu sugu piesārņojuma uzņemšana var stipri atšķirties. Piemēram, runājot par smagiem metāliem, bietes vairāk pakļautas svina akumulācijai, salīdzinot ar tomātiem, savukārt piparmētra stiprāk akumulē hromu nekā pupiņas vai burkāni.
Pētnieks stāsta, ka, pētot svina piesārņojumu pilsētā audzētos dārzeņos Spānijā, Itālijā un Vācijā, dažos paraugos konstatēja, ka tas ir virs Eiropas Savienības (ES) pieļaujamajām normām. Līdzīgi rezultāti, attiecinot ES likumdošanas normas, ir iegūti arī ASV, piemēram, Ņujorkā. Taču, kā uzsver Začs, pieļaujamo normu pārsniegšanas gadījumi ir konstatēti arī augos, kas tiek audzēti lauksaimniecības reģionos.
Jāņem vērā, ka stipri atšķirīga ir dažādu piesārņojumu spēja uzkrāties augos un pēc tam nokļūt cilvēku organismā. “Kopumā, pētījumi rāda, ka policikliskie aromātiskie piesārņotāji un smagie metāli (svins, kadmijs u.c.) vairāk uzkrājas kultūrās, kas tiek audzētas rūpniecības vai pilsētu teritorijās, nekā laukos. Taču tas ir ļoti atkarīgs no vietas pilsētā, kur audzē augus,” komentē pētnieks.
Piemēram, augiem, kas auguši 10 metru attālumā ceļa piesārņojuma uzkrāšanās risks ir pusotru reizi lielāks nekā tiem, kas aug 60 metru attālumā.
Ietekme ir konkrētās kultūras bioloģiskajām īpašībām un tam, kuru augu daļu uzskata par ēdamu. Piemēram, policikliskie aromātiskie ogļūdeņraži, kas ir taukos šķīstoši savienojumi, augos nokļūst no gaisa. Tie vairāk var uzkrāties graudos un citās līdzīgās kultūrās, kuru sastāvā ir eļļas. Savukārt smagie metāli augos var uzkrāties caur augsni - kadmijs drīzāk uzkrāsies sakņu kultūrās, piemēram, bietēs un burkānos.
Tāpat ir piesārņotāji, kas kaitē ne tikai cilvēkam, bet var negatīvi ietekmēt arī pašu augu attīstību un samazināt ražu. “Galvenie to pārstāvji ir sēra dioksīds, ozons un piroksiacetilnitrāts,” skaidro Začs. Sēra dioksīds lielos daudzumos var veidoties fosilā kurināmā degšanas procesā apkures sistēmās. Savukārt ozons un piroksiacetilnitrāts veidojās fotoķīmiski no pilsētas smoga komponentiem. Visi šie piesārņotāji negatīvi ietekmē augus, izraisot lapu bojā eju un citus negatīvus efektus.
Siltumnīcā ar pirktu zemi – visdrošāk
Labā ziņa – ir virkne pasākumu, ko pilsētas dārznieki, var īstenot, lai pasargātu savus augus no iespējamā piesārņojuma. Pirmkārt, Začs norāda, jāizraugās stādīšanas vieta pēc iespējas tālāk no lieliem ceļiem. Labs risinājums būs dzīvžogs vai sēta, kas nodrošinās fizisko barjeru starp augiem un piesārņojuma avotu, kā arī bloķēs troksni un piešķirs mazliet privātuma. Ja urbānais dārziņš ir uz balkona – arī tur ir vērts padomāt par barjeru, kas samazinās pilsētas putekļu izredzes nokļūt uz jūsu ražas. Jāatceras, ka izaudzētos augļus un dārzeņus jebkurā gadījumā pirms ēšanas nepieciešams rūpīgi nomazgāt, lai atbrīvotos no putekļiem.
Uzmanība jāpievērš arī augsnei – BIOR pētnieks neiesaka izmantot pilsētas zemi pārtikas audzēšanai, jo tā potenciāli ir piesārņotāka nekā laukos. Ja augus stāda zemē, kas atvesta no laukiem, tā noteikti jāņem vietā, kas atrodas pēc iespējas tālāk no rūpnieciskām vietām, izgāztuvēm vai ostām, kas bieži ir piesārņojuma “karstie punkti”. Labs variants ir iegādāties arī gatavu augsni veikalā. “Pilsētas apstākļos siltumnīcā audzētiem dārzeņiem un zaļumiem, lietotojot veikalā nopirktu zemi, ķīmiskā piesārņojuma risks būs zemāks, nekā produktiem, kuri tiks audzēti atklātajā gaisā uz atklātas pilsētas grunts,” apliecina Začs.
Pret piesārņojumu ar skābenēm
Mēģināt izaudzēt tīrāku pārtiku var, arī cīnoties jau esošo augsnes piesārņojumu. Latvijas Universitātes Augu fizioloģijas katedras vadītājs, profesors Dr. hab. biol. Ģederts Ieviņš pēta augu spēju attīrīt piesārņotu vidi. Viņš norāda, ka tāda piemīt gan dažādiem kultūraugiem, piemēram, saulgriezei, gan virknei savvaļas augu: “Ļoti labi rezultāti ir ar ļauno gundegu, jūrmalas armēriju, lielo laimiņu. Tiem ir laba izturība pret smagajiem metāliem un uzkrāšanās potenciāls,“ skaidro pētnieks.
Īpašu uzmanību pētījumos profesors ir pievērsis savvaļas jeb krastmalas skābenēm (Rumex hydrolapathum), kas ir unikālas savā spējā attīrīt piesārņotu augsni. “Neesam izmēģinājuši polimetālu piesārņotā vidē, bet tai ir fantastiska izturība pret svinu, kadmiju, mangānu un cinku, laba izturība pret niķeli, izturība pret hromu. Ņemot vērā to, ka augs ir ilggadīgs, veido lielu biomasu un labi ataug pēc nopļaušanas, un uzkrāj metālus tieši lapās, tas ir ļoti labi izmantojams vides attīrīšanā,” stāsta Ieviņš.
Ja savvaļas skābenes spēj uzkrāt sevi augsnes piesārņojumu, vai ir pamats bažām, ka tas pats notiek ar pārtikā lietojamām skābenēm? Profesors norāda, ka ēdamas skābenes no šāda aspekta nav pētījis, bet, ņemot vērā tuvo radniecību ar savvaļas skābenēm, iespēja uzkrāt smagos metālus bīstamās koncentrācijas tieši lapās pastāv. “Īpaši bīstami būtu ceļu un krustojumu tuvumā, kur ir autotransporta piesārņojums,” Ieviņš piebilst.
Ja dārznieki augu spēju uzsūkt augsnes piesārņojumu vēlas izmantot savā labā, potenciāli kaitīgās vielas no savām dobēm izvadot caur tiem, cik daudz attiecīgie augi būtu jāstāda, lai tie tiešām spētu ko ietekmēt? Profesors norāda, ka tas jādara samērā biezi – attīrošo augu daudzumam būtu jābūt līdzīgam pārtikas augu daudzumam.
*Dzintars Začs, BIOR vadošais pētnieks pašlaik darbojas Eiropas Reģionālās attīstības fonda projekta Nr. 1.1.1.2/VIAA/I/16/001, pēcdoktorantūras pētniecības projekta Nr.1.1.1.2/VIAA/2/18/247 ietvaros.
