Kad mūsu atkritumu tvertnē nonāk sapuvis dārzenis vai jogurts ar beigušos derīguma termiņu, izmests tiek ne tikai pārtikas produkts, bet arī ražošanas resursi un nauda, ko maksājam, iegādājoties produktu. Ulla Milberta un inženiere Zane Gailīte raidījumā dalījās pieredzē, kā ar pārtikas pārpalikumu samazināšanu sokas citviet pasaulē.
Singapūrā par pārtikas zudumiem pārāk nesatraucas
Ulla Milbreta šobrīd dzīvo Singapūrā, taču pirms nepilniem diviem gadiem viņa Rīgā izveidoja pirmo bezatkritumu kafejnīcu Baltijā, kuru izmantoja arī kā platformu, lai mudinātu cilvēkus nelietot plastmasas iepakojumus un izvairīties no pārtikas pārpalikumiem.
Kafejnīca no atkritumiem izvairījās, piemēram, atdodot kafijas biezumus saviem klientiem vai arī pārstrādājot tos savā komposta mašīnā. Jāpiebilst, ka atvēršanas brīdī tā bija vienīgā kafejnīca Latvijā, kurā bija šāda komposta mašīna.
Ullas mērķis bija un joprojām ir mudināt arī citus samazināt atkritumu daudzumu savā mājsaimniecībā. Raidījumā Ulla, raksturojot pārtikas pārpalikuma problēmu Singapūrā, uzsvēra, ka cilvēki tur ir ļoti turīgi un viņus vides problēmas pagaidām nesatrauc.
Lielākie pārtikas pārpalikumi Singapūrā rodas tieši skolās, kur arī mēģina pārtikas zudumus samazināt. Šajā pilsētvalstī ļoti populāri ir ēst ārpus mājas, tāpēc ir atvērtas dažas testa ēdnīcas, kurās darbojas komposta mašīnas. Tajās izmanto uzlīmes, kurās aicina apmeklētājus lūgt mazākas porcijas, jo ir izpētīts, ka viens singapūrietis dienā vidēji izmet aptuveni divas rīsu bļodas. Pagaidām gan Singapūrā vēl tikai cilvēkus mudina kaut ko darīt lietas labā.
Francijā par pārtikas pārpalikumiem runā valsts mērogā
Savukārt inženiere Zane Gailīte, kura vairākus gadus dzīvojusi Francijā, raidījumā uzsvēra, ka šī valsts ir labs piemērs, kādā veidā var veiksmīgi risināt pārtikas pārpalikumu apsaimniekošanu.
Pirms gandrīz desmit gadiem Francija valstiskā mērogā atzina, ka pārtikas pārpalikumi ir visas valsts problēma, un 2016. gadā pieņēma pirmo oficiālo likumu, kurš konkrēti noteica dažādas darbības, lai pārtikas atkritumus samazinātu.
Piemēram, lielveikaliem obligāti bija jānodrošina sadarbība ar labdarības organizācijām, pārtikas bankām un dzīvnieku patversmēm.
Vai izdosies mazināt pārtikas izšķērdēšanu?
Ulla Milberta pauda pārliecību, ka cilvēkiem izdosies mainīt savus ikdienas paradumus, lai pārtikas pārpalikumi mazinātos: “Tas izdosies, bet ne jau tādēļ, ka cilvēki mainīs savus paradumus – nevienam nepatīk mainīties, ja viss ir ērti un labi. Tas, kas liks mainīt savus paradumus, ir likumdošana.”
“Tādēļ būs jāpieņem konkrēti likumi un cilvēkiem nāksies tos ievērot. Tikai tādā veidā būsim spējīgi izskaust un mainīt savus videi nedraudzīgos paradumus,” skaidroja Ulla.
Ullas sacītajam pievienojās arī “Zaļās jostas” pārstāve Laima Kubuliņa, kura ilustrēja bioloģisko atkritumu šķirošanas nākotni Latvijā: “Statistika norāda, ka aptuveni 40–50% no visiem sadzīves atkritumiem ir bioloģiski noārdāmie atkritumi, kuros ietilpst arī pārtikas pārpalikumi. Ne tik tālajā 2035. gadā mums būs obligāti jāšķiro vismaz 65% no saražotajiem sadzīves atkritumiem. Pareiza bioloģisko atkritumu apsaimniekošana ir vienīgais risinājums, kā šo mērķi varam sasniegt.”
