Vai nāve var būt ekoloģiska? Saruna ar mācītāju Rinaldu Gulbi

Nāve ir neatņemama sastāvdaļa visā dzīvajā dabā – novērojumi liecina, ka arī dzīvnieki, piemēram, ziloņi un primāti mēdz sērot par aizgājušajiem. Ar ko mēs šajā ziņā atšķiramies no dzīvniekiem? “Ar rituālu,” skaidro Rinalds Gulbis.

“Cilvēka nāve nav tikai pats nomiršanas brīdis, tas saistīts ar virkni citu darbību – mūsu tradīcijā tā ir klātstāvēšana, vāķēšana, apbedīšana, sēras un skumjas. Šie rituāli atšķiras dažādās vietās, piemēram, Dienvidaustrumāzijas valstīs vai romu kultūrā atvadu un bēru rituāli ir pavisam citādi nekā Rietumeiropas kristīgajā kultūrtelpā, kur dzīvojam mēs.”

Kā atceras Eva, bērnībā apmeklētajās bērēs Latgalē dzīve ritējusi cieši līdzās nāvei – apbedīšanas praktisko pusi kārtojuši tuvinieki paši, atvadas ilgušas vairākas dienas, un vienā telpā ar mirušo grozījušies gan bērni, gan pieaugušie.

Mūsdienās, kā šķiet, arvien lielāku lomu ieņem institūcijas, kas samazina dzīvo kontaktu ar mirušajiem. Vai mēs cenšamies nāvi atstumt no sevis? Rinalds Gulbis piekrīt, ka nāve kļuvusi arvien institucionalizētāka un pētnieki šajā sakarā runā par nāves servisu, ko veido gan slimnīcas, kur mūsdienās no dzīves aiziet 95% mirušo, gan apbedīšanas biroji, kas mirušo apmazgā, apģērbj un organizē apbedīšanu.

“Nāves pētniecībā mēs to saucam par nāves eliminēšanu jeb tiekšanos izstumt nāvi no ikdienas dzīves,” stāsta Gulbis. “Iespējams, tas tiek darīts, lai izvairītos no psihes traumām, bet pats savā praksē esmu pieredzējis, ka cilvēki, kas mēģina izbēgt no saskarsmes ar nāvi, pēc tam iegūst daudz dziļākas garīgas traumas. Uzticība nāves servisiem ir ērta, bet es to salīdzinu ar ātrās ēdināšanas restorāniem – tu vari ātri apmierināt izsalkumu, bet pēc stundas tev atkal gribas ēst. Tieši tāpat ir ar nāves neizdzīvošanu – sēru periods pēc tam var būt pat ļoti traumatisks.”

Atliktās atvadas un eko bēres

Pēdējais gads zīmīgs ar to, ka daudzi cilvēki pasaulē nav varējuši pienācīgi atvadīties no mirušajiem tuviniekiem, jo to lieguši pandēmijas ierobežojumi un apbedīšanas biroju pārslodze. Kā stāsta Rinalds Gulbis, šobrīd Eiropas Nāves pētnieku asociācijā tiek runāts par jaunu parādību – “atlikto nāvi” jeb bēru ceremonijas pārcelšanu uz vēlāku laiku cerībā, ka situācija stabilizēsies un varēs notikt pienācīgas atvadas.

“Cilvēks tiek kremēts, bet pašas bēres nozīmētas uz jūliju, augustu” stāsta Gulbis, atzīstot, ka Latvijā ar šādu situāciju vēl nav saskāries.

Bēru atlikšana uz siltāku laiku var būt saistīta arī ar citiem apsvērumiem. “Piemēram, Vācijā lielu popularitāti iemanto eko bēres un Frīdvaldi jeb Miera meži (vietas, kur cilvēki tiek apglabāti līdzās kokiem), tāpēc arī tur bēres tiek atliktas uz siltāku laiku,” stāsta Gulbis.

Bet kas īsti ir eko bēres? Kā stāsta Rinalds Gulbis, tā ir jauna parādība, kas sākusies kā reakcija uz tradicionālās apbedīšanas industrijas nelabvēlīgo ietekmi uz vidi un šobrīd ir visattīstītākā Zviedrijā.

“Piemēram, pats jau vairākus gadus esmu apmeklējis krematoriju Kalmarā, kas ir 100% videi draudzīga,” stāsta mācītājs. ”Kā mēs zinām, cilvēks sastāv ne tikai no 90% ūdens, bet arī dažādām šlakvielām. Visas šīs vielas kremācijas procesā tiek atdalītas, uzglabātas un nogādātas bīstamo atkritumu glabātuvē, savukārt siltums, kas rodas, tiek izmantots Kalmaras pilsētas centrālapkurē un ūdens sildīšanā. Visbeidzot kremācijas galaprodukts, pelni, tiek ievietoti ekournās, kas sadalās. Urnas var būt gatavotas no presēta kartona, jūras sāls (ja cilvēks ir izvēlējies tikt apbedīts jūrā), vai kāda cita dabas materiāla, piemēram, šobrīd Zviedrija no Latvijas iepērk īpaši attīrītu kūdru, presē to un taisa urnas.”

Savukārt cilvēkam, kas vēlas tikt apbedīts Miera mežos, esot iespēja, vēl dzīvam esot, izvēlēties vienu no diviem variantiem – urna ar viņa pelniem var tikt apglabāta zem jau esoša koka, vai arī pelnus iespējams sajaukt ar substrātu un pa virsu iedēstīt koku, šādi veidojot parku. Gan Vācijā, gan Zviedrijā pēc 25 gadiem jebkura kapavieta tiek nolīdzināta, ja vien netiek pasludināta par valsts vai federālas nozīmes kapavietu, stāsta mācītājs.

Pārdzimšana zemenēs

Ar nāvi cieši saistīti arī priekšstati par pēcnāves dzīvi, piemēram, ebreju kultūrā ir tradīcija saglabāt amputētos locekļus, lai pēc nāves tos apglabātu kopā ar aizgājēju un augšāmcelšanās brīdī ķermenis būtu vesels.

Priekšstati par dzīvi pēc nāves mēdz radīt arī komiskus brīžus. Rinalds Gulbis stāsta: "Reiz manam kolēģim, mācītājam, lūdza Daugavā izkaisīt urniņu ar pelniem. Kad viņš jau sēž laivā uz ūdens, pēkšņi zvana no Sidnejas un jautā – mācītāja kungs, kā tad būs pastarajā dienā, vai apglabātais augšāmcelsies, apaudzis ar aļģēm un jūraszālēm kā tāds briesmīgs, zaļš zombijs? Mācītājs veikli izgāja no situācijas, sakot, ka Daugavas ūdeņi ir diezgan tīri un nemaz tik daudz to aļģu te nav."

Nav nekāds noslēpums, ka pasaulē pārapdzīvotība ir nopietna problēma, un arī vietas, kur guldīt mirušos, kļūst arvien mazāk. Vai tas maina attieksmi pret kapu kultūru? Kā norāda Rinalds Gulbis, šajā sakarā Rīgā vērojama interesanta tendence – tā kā kapsētas galvaspilsētā ir pārpildītas un apbedīšana tajās maksā dārgi, cilvēki arvien biežāk izvēlas apbedīšanu veikt laukos.

"Esmu pamanījis, ka kapsētās, kas gadu desmitiem bijušas atstātas novārtā, parādās jaunas, koptas kapavietas," stāsta Gulbis, vienlaikus norādot, ka kapsētu trūkums Latvijā vēl nav akūta problēma.

Turpretim Vācijā pēc 25 gadiem kapavieta tiek likvidēta un blakus tiek veikts jauns apbedījums, savukārt Zviedrijā 90% gadījumu tiek izvēlēta kremācija. Latvijā šis rādītājs ir krietni zemāks, bet arī pie mums pieprasījums pēc kremēšanas ir strauji audzis. Tomēr ir jāizvērtē, cik draudzīgs videi šis process ir Latvijā.

Kā stāsta mācītājs, vēl kāda jauna un moderna tendence Rietumeiropā ir mirstīgo atlieku kompostēšana – Anglijā tā sākotnēji izsauca asas diskusijas, īpaši baznīcā, taču nu jau arī reliģiskās organizācijas ir pieņēmušas šo apbedīšanas veidu.

“Cilvēka mirstīgās atliekas tiek ievietotas konteinerā un pa virsu tiek uzbērts liels daudzums ļoti spēcīgu nekrofāgu baktēriju. Šādā veidā cilvēks sadalās aptuveni 90 dienu laikā, burtiski pārvēršoties par zemi gluži kā tādā Bībeles tekstā – no zemes tu esi nācis, par zemi tev jāpaliek. Tad šis komposts tiek nodots tuviniekiem. Mēs Eiropas Nāves institūtā pētām arī to, kas notiek pēc tam – cilvēki tiešām stāda pa virsu rozes un pat audzē dārzeņus, ogas, slavējot: cik garšīgas zemenes iznākušas no vectētiņa zemes!” stāsta Gulbis.

Kā pielabināt nāvi?

Kāpēc cilvēki smejas par nāvi? "Tā viennozīmīgi ir aizsargreakcija,” atzīst Rinalds Gulbis. “Ar dažāda veida rituāliem cilvēki cenšas nāvi domestificēt. It īpaši mēs to redzam Centrāl- un Dienvidamerikā, kur arvien lielākus apmērus uzņem Santa Muerte kults, kas, sākotnēji radies kā cietumnieku kultūra, nu ir kļuvis par katoļu baznīcas sastāvdaļu. Tā ir nāves pielabināšana, slavināšana. Šajā kultūrā nāve mēdz būt arī komiska, piemēram, parādīta kā apģērbti, izpušķoti skeleti.

Cilvēki vienmēr ar nāvi spēlējuši lomu spēles – arī latviešiem nāve parādās gan tautasdziesmās, gan Veļu mātes tēlā, taču latviešiem svarīgāka ir ne tik daudz nāves, kā mirušo pielabināšana.”

Kurā vecumā cilvēks pievēršas nāvei, sāk par to domāt? "Tas atkarīgs no vietas, kur cilvēks dzīvo, piemēram, Vācijā ir sistēma, ka cilvēkam, sasniedzot 32 gadu vecumu, jāaizpilda vairākas veidlapas: jāatzīmē, vai viņš ir gatavs ziedot orgānus, ja iet bojā nelaimes gadījumā, vai maksā baznīcas nodokli (tad viņam ir garantēta kapavieta), vai arī ir pārliecināts ateists (tad par kapavietu jāmaksā, sākot no 8000 eiro). Tāpat ir jāatzīmē kapsēta, kur pavadīt aizsaules gaitas,” stāsta Gulbis.

Mācītājs norāda, ka datus piedāvā arī antropoloģiski pētījumi – tie liecina, ka sievietes sāk domāt par nāvi pēc bērna piedzimšanas, bet vīrieši ap 40 gadu vecumu.

“Protams, tas atkarīgs no kultūras, bet domāju, ka vidējais vecums, kad cilvēks sāk domāt par nāvi, ir 35–45 gadi, savukārt jau ap 60–70 gadiem bieži vien sākas "Limuzīns Jāņu nakts krāsās" stāsts – cilvēks sāk stāstīt, ka drīz mirs, taču patiesībā nodzīvo vēl ilgi," smejas Gulbis.

Kā pēcnāves dzīvi iztēlojas podkāsta dalībnieki?

Vaicāts, kā bēres iztēlojas pats, Rinalds Gulbis atbild: "Man patīk vāciešu ideja par Miera mežu. Esmu domājis, ka gribētu, lai virs manis izaug kāds augļu koks – lai no manis pēc nāves ir kāda garšīga jēga. Tas varētu būt persiku koks, kas tagad ir domestificēts Latvijā un labi aug arī manā dārzā, vai arī ķirsis."

Savukārt Rvīns Varde atklāj, ka noteikti negribētu sev kapavietu, jo kādam pēc viņa nāves būtu par to jārūpējas. "Sāncensība par to, kam uz kapa aug smukākas puķītes, man ir pilnīgi vienaldzīga jau šobrīd, un nedomāju, ka tā rūpēs maniem iespējamajiem pēctečiem. Es izvēlētos kremāciju vai kaut ko tamlīdzīgu. Pieminekli gan varat man uzcelt, ja gribat!" smejas Rvīns Varde.