Vai mākslīgais sniegs kaitē apkārtējai videi?

Mākslīgā sniega ražošana ir dārga, prasa daudz resursu un atsevišķos gadījumos pat nodara kaitējumu apkārtējai videi, taču šī brīža klimatiskajos apstākļos bez tā palīdzības uzturēt kārtībā slēpošanas trases nebūtu iespējams.

Lai arī cik sniegotas būtu nedēļas, kas priecē ziemas mīļotājus, bez mākslīgā sniega vairs neiztikt. Ja pārdesmit centimetru bieza sniega sega ir pietiekoša, lai slēpotu piemājas mežā, tad ziemas prieku baudītājiem uz kalna ar to nepietiek. Lai trasēs varētu slēpot un pie pirmā atkušņa tās nepārvērstos dubļu lavīnās, sniegam jābūt sablietētam vismaz pusmetra dziļumā, un dabiskais sniegs to nodrošināt vairs neļauj.

ĪSUMĀ:

Dārgais sniegs 

No vienas puses raugoties, mākslīgais sniegs nav nekas slikts – tas pats ūdens, tikai tehniskā veidā pārvērsts sniegā. Daudzviet pasaulē to pat iesaka saukt par tehnisko, nevis mākslīgo sniegu, tā norādot, ka ražošanas procesā nekas mākslīgs netiek izmantots.

Taču šim sniegam ir arī otra medaļas puse – tas ir ne vien dārgs, bet resursus prasošs un atsevišķos gadījumos pat piesārņojošs prieks.

Mākslīgā jeb tehniskā sniega ražošana, protams, patērē elektrību. Tiesa gan, precīzi cik izmaksā viens kubikmetrs mākslīgā sniega pateikt nav iespējams, jo tā izmaksas mainās atkarībā no tā, ar kādu ierīci tas iegūts un kāda ražošanas laikā bijusi gaisa temperatūra, gaisa mitrums un vēja virziens. Tomēr lielākoties scenārijs ir līdzīgs – jo temperatūra zemāka, jo izmaksas mazākas. Piemēram, šoziem Žagarkalnā, lai saražotu 60 000 m3 sniega, patērēti 100 000 kWh elektrības.

Mākslīgā sniega ražošana – resursu ietilpīga

Ja sniega ražošanai elektrība tiek iegūta no fosilajiem resursiem, tad klimatam tas nāk tikai par sliktu un kaut kādā mērā var teikt, ka mākslīgais sniegs veicina to, lai dabīgā sniega būtu arvien mazāk. Tāpēc tā iegūšana no atjaunojamiem energoresursiem ir videi draudzīgākais risinājums. Taču elektrības patēriņš ir tikai viens no aspektiem, kurā mākslīgais sniegs ietekmē vidi.

Sniega ražošanai ir nepieciešams liels daudzums ūdens. Piemēram, Žagarkalna trasēs šogad tā prasījusi 36 000 m3 ūdens. Kā stāsta slēpošanas instruktors un Latvijas Hidroekoloģijas institūta pētnieks Matīss Žagars, Cēsīs slēpošanas trases šim nolūkam izmanto avotiem bagātu dīķi.

“Mēs sniega ražošanai izmantojam Gaujas baseina ūdeni. Parasti sezonas sākumā sniegu saražojam, un pēc tam tas tikai jāuztur vajadzīgajā kvalitātē. Nav tā, ka darbinām sniega pūtējus katru reizi, kad ir zema gaisa temperatūra. Arī efektivitātes ziņā šobrīd lietojamās tehnoloģijas nevar salīdzināt ar sniega lielgabaliem, kas mūsu rīcībā bija pirms 15 gadiem. Bet, protams, lai arī tehnoloģijas attīstās un ļauj sniegu ražot efektīvāk, nevar noliegt, ka tā ir resursu ietilpīga nozare,” norāda Žagars.

Lai arī pēc izkušanas sniegs ūdens veidā atgriežas atpakaļ dabā, tas apkārtējai videi var nodarīt kaitējumu.

Kā skaidro sniega pētnieks un Vīnes Universitātes asociētais profesors  Aleksandrs Prokops, nereti sniega iegūšana nozīmē trasēm tuvējo ūdenstilpju izsmelšanu.

“Agrāk Alpos ūdeni sniega iegūšanai pumpēja no vietējiem kalnu strautiem, taču drīz vien tas beidzās, un līdz ar to izzuda arī vietējās augu un dzīvnieku sugas. Tagad lielākā daļa slēpošanas kūrortu kalnos uzbūvē atsevišķus mākslīgus ezerus, lai ar tiem varētu nodrošināt sniega pūtējus. Tiem ir jābūt integrētiem dabiskajā ainavā, taču tas ne vienmēr tā notiek. Jāņem arī vērā, ka sniega ražošanai ir nepieciešams labas kvalitātes ūdens – atkarībā no katras valsts likumdošanas prasībām, tas īsi pirms sniega ražošanas ar ultravioleto staru palīdzību tiek attīrīts līdz pat dzeramā ūdens kvalitātei,” norāda Prokops, kurš savā zinātniskajā darbībā pievērsies tieši kalnu kūrortu un mākslīgā sniega jautājumiem.

Mākslīgā sniega izmantošanas ēnas puses

Mākslīgā sniega atgriešanās dabiskajā ūdens ciklā rada vēl kādu problēmu – lietojot, piemēram, slēpju vasku, sniegā nonāk piesārņojuma daļiņas, kas tālāk turpina savu ceļu dabiskajā ekosistēmā. Kā norāda Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes pētnieks Dmitrijs Poršnovs, dažu vasku sastāvā ir polifluorētās un perfluorētās alkilētās vielas. Šīs ķīmiskās vielas tiek izmantotas daudzās patēriņa precēs, piemēram, tekstilizstrādājumos, virtuves piederumos, apavos, taču tās ir bīstamas, jo var būt toksiskas pat ļoti mazās koncentrācijās.

“Šīs vielas ir ļoti noturīgas – tās, nonākot vidē, var tur palikt vairākus desmitus un pat simtus gadu. Slikti ir tas, ka tās vidē pārvietojas – proti, nepiestiprinās kaut kur pie augsnes trases tuvumā, bet gan ar ūdeni nonāk upēs un jūrās. To īpatsvars ar katru gadu pieaug,” stāsta Poršnovs.

Viņš uzskata, ka lai arī no, piemēram, viena brauciena pa kalnu, vidē liels daudzums šo vielu nenonāk, būtiski ir neaizmirst, ka šīs daļiņas spēj uzkrāties un kopumā rada vērā ņemamu efektu. Arī Žagars nenoliedz, ka noteiktam slēpju vaskam ir negatīva ietekme uz vidi, taču viņš uzsver, ka slēpošanas industrija jau meklē veidus kā piesārņojumu mazināt un no šī gada fluoru saturošus vaskus ražot ir aizliegts.

Mākslīgā sniega sastāvā nereti var būt vēl arī citi piesārņotāji, ko radījušas tā saucamās sniega piedevas.

Tās ir vielas, ko pievieno sniega ražošanas procesā, lai tas būtu labākas kvalitātes. To lietošanu nosaka katras valsts likumdošana.

“Austrijā, piemēram, lietot šādas piedevas ir aizliegts, bet Itālijā un ASV tas ir atļauts. Šo vielu darbības princips ir vienkāršs: kad veidojas dabiskais sniegs, gaisā ir viens kristāla kodols. Piemēram, kāds puteklis, ap kuru sasalst ūdens un veidojas sniega kristāls. Kad veidojam sniegu tehniski, tad gaisā tiek izpūstas ūdens pilītes bez sākotnējā kristāla kodola, tāpēc pilieniem ir ātri jāsasalst, pirms tie nokrīt uz virsmas. Tas arī izskaidro, kāpēc labas kvalitātes sniegu var iegūt temperatūrā, kas ir zemāka par -5°C un sausā gaisā, kur relatīvais mitrums ir apmēram 40%. Ja pievieno piedevas, to ir iespējams panākt arī siltākā laikā, piemēram, -2°C temperatūrā,” skaidro Prokops.

Piedevu pievienošana, protams, ļauj ietaupīt laiku, naudu un patērētos resursus, taču, kā norāda Prokops, bieži vien kā sniega piedeva šo kristālu kodolu radīšanai tiek izmantotas nedzīvas baktērijas. Tieši risks, ka kādas no baktērijām varētu būt dzīvas un nonākt sniegā, ir bijis iemesls tam, kāpēc Austrijā šādu līdzekļu izmantošana nav atļauta. Arī Latvijā sniega ražošanā piedevas neizmanto.

Mākslīgais sniegs apgrūtina augu augšanu

Bet mākslīgajam sniegam ir vēl kāda salīdzinoši nesen apjausta ietekme. Tas maina augšanas apstākļus un veģetācijas sezonas iestāšanos dzīvotnēs, kas atrodas zem mākslīgā sniega segas.

“Visnegatīvākā ietekme šajā ziņā ir kalnu augstākās nogāzēs, kur veģetācijas periods ir īss. Tā kā mākslīgais sniegs ir blīvāks par dabisko, tas arī lēnāk kūst. Tas apgrūtina vietējo augu augšanu. Savukārt trasēs, kas nav izvietotas tik augstu kalnos, šī problēma nav tik izteikta,” skaidro Prokops.

Vēl viens aspekts, kas ietekmē augu valsts dažādību, ir mākslīgā sniega ūdens sastāvs.

Lai cik savādi arī neliktos, taču izmēros tik mazie minerālu joni, kas ir ūdens sastāvā, darbojas kā mēslojums un rada citādus augšanas apstākļus. “Ir augi, kas kalnu ainavā ir sastopami tikai tāpēc, ka to augšanai nevajag tik daudz barības vielu. Līdz ar mākslīgā sniega kušanu, šajā ainavā parādās augi, kas agrāk konkrētajās vietās nespēja augt,” norāda Prokops.

Arī Žagars uzsver, ka Alpu pļavas ir pasaulē reti sastopams biotops, kuru negatīvi ietekmē slēpošanas industrija. “Tās ir pļavas, kuras citviet nav sastopamas un tās tiek pakļautas gan apbūvei, veidojot kūrortus un trases, gan vides izmaiņām. Tā kā mākslīgo sniegu rada, tiklīdz kā parādās tam piemērota temperatūra, nereti tas noklāj vēl nesasalušu augsni. Tā rezultātā sniegs drīzāk kalpo kā siltuma izolācija, un augsnes virskārta tā arī nesasalst. Tas ļauj izdzīvot dažādiem augsnes kaitēkļiem,” skaidro Žagars.

Jautāts, cik kopumā kaitīga videi ir mākslīgā sniega ražošana un slēpošanas trašu uzturēšana darba kārtībā, Žagars atzīst, ka, neraugoties uz resursu ietilpību, tā tomēr nerada tik lielu ietekmi, kā, piemēram, intensīvā lauksaimniecība vai neattīrīti notekūdeņi.

Taču tas nemazina vajadzību domāt par to, kā šo nozari padarīt videi draudzīgāku, lai neciestu nedz uzņēmējdarbība, nedz ziemas sporta mīļotāji, kuru aktivitātes klimata mainīgajā pasaulē dabiskais sniegs vairs nevar nodrošināt.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vide un dzīvnieki
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt