Vasaras un ziemas vējstiklu šķidrumi atšķiras ar sasalšanas temperatūru. Vasaras vējstiklu šķidrums sasalst pie 0° grādiem, savukārt ziemas šķidrumam sasalšanas temperatūra mēdz būt pat pie -95°grādiem.
Specifisko smaržu rada etilspirts
“Gan vasaras gan ziemas vējstiklu šķidrumu specifisko smaržu veido tā kopējā izmantoto vielu kompozīcija. Ziemas šķidruma sastāva galvenais elements, kurš nodrošina šķīduma aizsardzību pret sasalšanu, ir denaturēts etanols jeb etilspirts, kā arī maza frakcija etilēnglikola jeb MEG. Dažreiz vējstiklu šķidrumos tiek izmantots acetons, kurš efektīvi nodrošina aizsardzību pret sasalšanu, taču destruktīvi var iedarboties uz automašīnas gumijas detaļām,” skaidro vējstiklu ražošanas uzņēmuma SIA “CrossChem” pārstāvis Ronalds Sirba.
Salizturīgākiem produktiem etilspirta smarža ir izteiktāka, tāpēc nereti ziemas šķidrumiem speciāli tās neitralizēšanai pievieno dažādas smaržvielas. Tikmēr vasarā lietojamiem vējstikla šķidrumiem tiek pievienots konservantu komplekss, kas pasargā šķidrumu no nelabvēlīgas bioloģiskas ietekmes. Vienkāršāk sakot, lai siltajā laikā šķidruma tvertnē nesavairotos mikroorganismi, tā sastāvu padara baktērijām nepievilcīgu.
Bet vai ir pamats domāt, ka automašīnā sēdošais, ieelpojot šo šķidrumu daļiņas, nodara kaitējumu savai veselībai? Siltajā gada sezonā varam būt droši, ka nekas kaitīgs mūs sasniegt nevar, jo vasaras vējstiklu šķidrumu sastāvā nav viegli gaistošu vielu. Tāpat arī nav vielu, kas varētu iztvaikot 60°C temperatūrā vai augstāk un, kā norāda Sirba, iespējamība ieelpot kaut ko nevēlamu ir zema. Taču ar ziemas šķidrumos sastopamo etanolu ir citādāk: “Potenciāli, ieelpojot etanola tvaikus, var rasties reibuma efekts. Braucot ar automašīnu ziemas periodā, apkārtējās vides temperatūra nav tik liela, lai šis sastāvā esošais etanols tūlītēji iztvaikotu.
Protams, vienmēr pastāv iespēja vielas tvaikiem nokļūt automobiļa salonā, taču tas ir atkarīgs no automobiļa hermētiskuma.
Smaržvielu koncentrācija produktā ir zema, kas samazina jebkādu alerģijas risku.”
Niecīga vielu koncentrācija
Arī Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš ir pārliecināts, ka ieelpot ko kaitīgu no vējstiklu šķidrumiem nav iespējams: “Viss slēpjas tajā, kā ķīmiskās vielas lietojam. Vējstikla šķidrumu mēs izsmidzinām 10–20 mililitru devās. Pat ja automašīnā kas no tā nonāk, vielas koncentrācija ir pavisam niecīga.
Vējstikla šķidrumi sastāv no vielām, kas ir ķīmiski bīstamas, taču ja vien tajā nemazgājam rokas un nelejam to acīs, nekas slikts nevar notikt”.
Ja vējstikla šķidrums tomēr nonāk saskarsmē ar ādu vai acīm, tad tas jāskalo ar lielu daudzumu ūdens un nepieciešamības gadījumā jāmeklē ārsta palīdzība. Aromatizētāji gan kādam varot izraisīt īslaicīgu reakciju. “Gluži astmas lēkmi vējstikla šķidrumu aromatizētāji neizsauks, taču kādam var rasties galvassāpes vai piemesties šķaudīšana. Tā ir normāla individuāla reakcija. Kādam to izprovocēs vējstikla aromāts, citam apkārtējo cilvēku lietotās smaržas,” norāda Vanadziņš.
Vaicāts par šo šķidrumu iespējamo ietekmi uz vidi, viņš norāda uz to nonākšanu uz ceļa virsmas. Taču arī tādos gadījumos visu nosaka vielas deva. “Ja izrēķinām ceļa kopgarumu, tad uz katru metru nonākušo vielu daudzums ir minimāls. Jā, ja visi vienlaikus sastrēgumā mazgājam logus, tad gan pilienu daudzums uz ceļa var sakrāties liels. Taču praksē liekas, ka varbūtība, kad pilnīgi visas automašīnas vienlaicīgi mazgās logus, ir maza. Turklāt notekūdeņi tiek savākti un attīrīti, tāpēc uztraukumam nav pamata,” komentē Vanadziņš.
Protams, šķidrumu ražošanas procesā gan saskarsme ar tām ir jāierobežo, jo vielas lielās koncentrācijās un dažādos apstākļos ir veselībai kaitīgas. Tāpēc to ražotnēs jāievēro visas nepieciešamās drošības prasības.
Jāmeklē Eiropas tirgum ražotie
Vides un veselības eksperti uzskata, ja vien šķidrums ir ražots Eiropā vai uz tā ir norāde, ka tas ražots speciāli Eiropas tirgum, nav pamata satraukumam, ka tā sastāvā būtu kas nelegāls vai veselībai kaitīgs. Turklāt Vanadziņš iesaka, ka gadījumos, kad rodas jautājumi par produkta sastāvu un izcelsmi, ir jāmeklē to drošības datu lapas. Tās var atrast vai nu degvielas uzpildes stacijās un citās vietās, kur šķidrumus tirgo, vai arī internetā
Lai arī vējstiklu šķidrumu ietekme uz vidi nav liela, nozare kopumā mēģina savu produktu padarīt iespējami ilgtspējīgu.
Tas attiecas gan uz atkritumu mazināšanu, aicinot patērētājus uzpildīt vējstikla šķidrumu degvielas uzpildes staciju tankos, gan iegūstot šķidrumu no otrreizēji pārstrādājamiem produktiem.
“Vējstikla šķidruma galvenā sastāvdaļa – etanols – tiek ražots no biomasas vai bioloģiski noārdāmas atkritumu frakcijas. Tādā veidā mēs mazinām CO2 emisijas izejvielu izvēles procesā. Ja runājam par iepakojumu, tad no atkritumu viedokļa to izkontrolēt nevaram. Taču aicinām kannas kopējos atkritumos nemest – tās tiek ražotas no augsta blīvuma polietilēna jeb HDPE, kas noārdās tikai pēc vairāk nekā simts gadiem,” stāsta Sirba. Nenoliedzami, ka vējstiklu šķidrumu iepakojumam nebūtu jānonāk nedz brīvā dabā, nedz atkritumu poligonos. Tāpēc vislabāk to būtu vai nu, kā minēts, uzpildīt no pumpjiem vai arī lietot iegādātās kanniņas atkārtoti. Vējstiklu šķidrumu pareiza lietošana ir veids, kā katrs no mums pat nemanot var samazināt ietekmi uz vidi, ievērojami samazinot vismaz atkritumu daudzumu.
Publikācija sagatavota ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu.