Ķepa uz sirds

Kā sunim pārvarēt baildes iekāpt auto?

Ķepa uz sirds

Ķepa uz sirds

Laimīgais stāsts - dzīvnieku patversme Madonā

Vācietis Mirko izveido Latvijā dzīvnieku patversmi un kritizē mūsu attieksmi pret četrkājainajiem

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 5 gadiem.

Vācietis Mirko Hēnišs (Mirko Hoenisch) iemīlējās Latvijā no pirmā acu uzmetiena un nolēma šeit ne tikai dzīvot, bet arī izveidot dzīvnieku patversmi, palīdzot četrkājainajiem likteņa pabērniem. Viņš ir arī Madonas dzīvnieku aizsardzības biedrības vadītājs.

Vācietis Mirko Latvijā dzīvo jau divpadsmit gadus. Pirmo reizi viņš šeit ieradās pirms 18 gadiem kopā ar draudzeni un apmetās Madonā. Toreiz bija auksts, lija lietus un oma nebija tā labākā. Tomēr kaut kas maģisks lika saprast – šeit jāpaliek.

“Naktī izgāju ārā, ieraudzīju zvaigznes debesīs – to bija tik daudz! Pasaucu draudzeni un jautāju – kā tev šķiet, kas šajā vietā ir tik īpašs? Viņa teica – tas laikam ir miers. Un tieši šī miera dēļ esam Latvijā,” stāsta Mirko.

Mirko vienmēr patikuši dzīvnieki un bijusi vēlme tiem palīdzēt. Arī Vācijā viņš darbojās dzīvnieku aizsardzības organizācijā un joprojām ir tās biedrs. Diemžēl uzsākot savu sirdsdarbu – patversmes veidošanu –, Mirko pirmo reizi saskārās ar Latvijā nesakārtoto dzīvnieku labturības jautājumu.

“Es vērsos pašvaldībā ar priekšlikumu šeit izveidot dzīvnieku patversmi, un mani šokēja pašvaldības attieksme. Viņi sacīja – esam jau visus klejojošos suņus likvidējuši. Tas likās briesmīgi.

Mani pārsteidza tas, ka patiesībā neviens nav īsti atbildīgs par klaiņojošiem dzīvniekiem.

Kaut arī dzīvnieku aizsardzības biedrība pastāv jau 20 gadus, īstenībā neviens nav atbildīgs par badā esošiem, klaiņojošiem bezsaimnieka dzīvniekiem,” norāda Mirko.

Latvijas un Vācijas izpratne par to, kādos apstākļos dzīvniekam jādzīvo, ir pilnīgi dažāda ne tikai labturības ziņā. Latviešu lielākā problēma esot attieksme, pielīdzinot dzīvnieku lietai, kas kļūst nevajadzīga. Ja mīlulis apnīk, izaug liels vai ir pārāk skaļš, tā sauktais saimnieks to izmet kā vecu lelli, slikto piemēru rādot arī bērniem.

“Dzīvniekiem īstenībā vajag ļoti maz – tikai mīlestību, barību un vietu, kur patverties. Viņiem nevajag ne dzīvokļus, ne mašīnas. Tas ir ļoti maz, kas astaiņiem nepieciešams, tāpēc cilvēka spēkos noteikti ir palīdzēt. Cilvēkiem jāliek saprast, ka pret dzīvniekiem nedrīkst izturēties slikti. Pašvaldībām būtu vairāk jādomā par dzīvniekiem, tāpat vajadzētu iesaistīt Pārtikas un veterināro dienestu, vajadzības gadījumā atņemot dzīvnieku. Jāsaprot, ka, darot pāri dzīvniekiem, par to būs jāatbild.

Bargi naudas sodi nav labākais risinājums, drīzāk pāridarītājiem soda vietā var būt piespiedu darbs dzīvnieku labā,” rosina Mirko.

Patversmes vadītājs uzskata – bargi naudas sodi neko neatrisinās, jo tie nelabo cilvēka domāšanu. Tikai katrs pats var izvērtēt savu rīcību un mainīt attieksmi pret mīluļiem. Diemžēl necilvēcībai ir stipras saknes, tomēr tās var pārlauzt ar mīlestību un pacietību, kā tas notika ar suni Riksi. “Cilvēki, kas suni bija redzējuši, teica, ka suns ir turēts ļoti īsā ķēdē, tik īsā, ka dzīvniekam nebija iespējams apgulties. Viņš tika barots neregulāri, saimnieki bija alkoholiķi, un suns vienā dienā tika pamests pavisam,” stāsta Mirko.

Sākumā suns Riksis bija tik bailīgs, ka nevienu cilvēku nelaida sev tuvumā – rūca, rēja un koda. Pagāja trīs mēneši, un tikai tad Riksis pamazām sāka atgūt ticību cilvēkam. Tagad suns ir īsts Mirko kompanjons un miesassargs. Tāpat kā adoptētie Lote un Lācis, kurus cilvēki atveda iemidzināt – šos suņus Mirko pieņēmis savā ģimenē.

Mirko atceras ikvienu no septiņdesmit suņiem un piecdesmit kaķiem, kas pabijuši patversmē. Katram ir savs stāsts, un diemžēl ne visi beidzas laimīgi. “Visvairāk sirds lūzt par kādu suni, kas šeit ieradās un kuram mēs nevarējām palīdzēt – viņš bija ļoti nobadināts, centāmies viņu kopt, ilgi ārstējām, divas nedēļas turējām pie sistēmām, bet tomēr suns neizdzīvoja,” atceras Mirko.

Šajā patversmē neviens dzīvnieks netiek iemidzināts – par tiem cīnās līdz pat viņu pēdējam elpas vilcienam.

Tās gan nav vienīgās rūpes – jādomā, kur ņemt finansējumu patversmes uzturēšanai, un šobrīd aktuālākais ir atjaunot apkures katlu. Viss tiek uzturēts no privātiem līdzekļiem – lielākā daļa nāk no Vācijas, bet savu artavu sniedz arī latviešu ziedotāji.

„Protams, mēs plānojam paplašināties, un lielie nākotnes plāni saistīti ar veselības aprūpes centru un labas diagnostikas izveidi. Problēma ir tā, ka daudzi dzīvnieki te nonāk slimi, tāpēc mirst. Lai tas nenotiktu, nepieciešama laba aparatūra,” stāsta Mirko.

 

Viņa izveidotā patversme atšķiras no Latvijā ierastajām. Tajā ir plašāki būri un voljeri, kā arī liela teritorija, kur dzīvniekam izskrieties.

“Mūsu mērķis ir būvēt un panākt, ka patversmju dzīvniekiem ir pietiekami lieli būri. Nevar būt sunim voljers pieci kvadrātmetri, viņam vajag 25 kvadrātmetrus, kur viņš var izskrieties.”

Kas Mirko sagādā vislielāko gandarījumu? Bildes no dzīvnieku jaunajām mājām, protams! Suns un saimnieks nesatiekas tāpat vien – viņi viens otram dod piepildījumu, turklāt suns vienmēr būs pateicīgs par to, ka ir izglābts.

“Prieku dod tas, ka es redzu, kā patversmes dzīvnieki, kurus adoptē atbildīgi saimnieki, dzīvo tālāk – suņiem un kaķiem ir laba dzīve, un arī paši cilvēki kļūst laimīgāki.”

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti