„Mans tēvs un kolhoza priekšnieks šinī dīķi iestādīja pirmās baltās Vecpiebalgas ūdensrozes. Tas bija vairāk nekā pirms 30 gadiem,” stāsta ūdensrožu audzētāja Aina Ozoliņa.
Viņas tēva Jāņa Sniedzes vairs nav, Aina viņa kopā ar māsu Daci ir pārņēmušas tēva hobiju un Vecpiebalgas dīķos turpina audzēt ūdensrozes. Šobrīd te var apskatīt vairāk nekā 30 dažādas šķirnes. „Braucam pa Latviju, Lietuvu, atrodam kaut ko, kaut kas ieaug, kaut kas neieaug. Tāda ir daba, braucam vēl, meklējam,” norāda Ozoliņa.
Hobijs nav no vieglajiem, bet dzimtai ūdensrožu audzēšana laikam jau ir asinīs un no tās nav iespējams atteikties. „Tāpat kā jebkura puķudobe arī šī ir jāravē. Jāiet iekšā, jāravē nezāles, vecās lapas ir jāretina, jāpārstāda,” viņa stāsta. „Mums ir hidrotērpi, dūņas ir diezgan aukstas un, ja divas stundas tur esi, kājas ir nosalušas,” piebilst Aina.
Pie ūdensrožu dīķa vasarā piestāj daudz tūristu, siltās nedēļas nogalēs pat ap pieciem simtiem. Biļetes netiek tirgotas, jo kā stāsta Aina - skaistumu taču nevar pārdot. Tūristiem tiek ļauts arī barot pīles un dīķa zivtiņas. „Lielāka prieka bērnam nevajag. Atbrauc pilsētas bērniņš un viņam te ir tik daudz uzticamu draugu,” uzsver Ozoliņa.
Katra dīķī augošā šķirne ir atšķirīga – katrai savs tonis, cita cimperlīgāka, cita vieglāk ieaugas. Daudzas ūdensrozes Latvijā nav iespējams izaudzēt – tās ziemā vai no nosalst, vai iet bojā saules trūkuma dēļ.
„Ja ir vēss pavasaris, tad uzzied jūnija sākumā, ja ūdens temperatūra ir +10, tad maija beigās jau sāk ziedēt un rudenī zied, kamēr nosalst. Kad nosalst asteres, tas nosalst arī ūdensrozes,” Aina stāsta.
Skaidrs ir tas, ka ūdensrozes Vecpiebalgā ir uz palikšanu, jo Ainas un Daces bērni un mazbērni ir tāpat „krituši” uz burvīgajām puķēm, kā to audzēšanas aizsācējs Jānis Sniedze.
