Ūdens esamība Mēmelē ir airēšanai nepieciešams nosacījums. Laivošanas stāsts

Šovasar mēs mudinām laivot pa Mēmeli. To paveica arī “Pa straumei” jauniešu komanda ar suni. Laivu brauciens pa Mēmeli notika 2019. gada jūlijā, kad ūdens upē bija ļoti maz, tomēr brauciens pa skaistās upes vienmērīgi plūstošo straumi bija patīkams un relaksējošs. Piedāvājam “Pa straumei” komandas ugunskura stāstu no šī brauciena. 

Piektdienas biedētājlietum beidzoties, vēlā naktī tikām nopļautā pļavā: iemetām sprunguli tumsā, un tur lejā bija upe, plaukšķis to apstiprināja. Tad kūrām guni, dūmos kūpinot desas, izraudājām visas acis, zvaigznes un lidmašīnas skaitījām, pēc tam ārā bija auksti un atnāca arī rīts, un upe parādīja sevi dienasgaismā. "Nu jā, lepna grāvja platumā", nodomāju un ar nākamo pūksprunguli noskaidrojās, ka upē ir arī straume un redzams arī, kurā virzienā.

Pulkstens vēl nebija trīs pa dienu, kad beidzot izkustējām no nometnes un sākām iepazīt Mēmeli ar airu palīdzību, aiz katra tās līkuma cerot ieraudzīt upes paplatinājumu, kādu jaunu pieteku, kura sagāztu ņipras straumes. Bet nāca vien jauni abu robežvalstu robežstabi, pa kādai nomaļai mājai un upe, upe, upe, upes zālēm aizaugusī tērce; cerība un ticība pirmās dienas sākumā vēl bija jaunas, ūdenszāles kā ceļazīmes vilkās līdzi visām laivām, sevišķi pieķeroties kajaciņam.

Pret pievakari atskārtu, ka turpmākiem airēšanas pasākumiem ūdens esamība ir nepieciešamais nosacījums. Kā redzams, var pārvietoties arī pa slidenām ūdenszālēm un nekas, ir forši, tikai uz šo brīdi sacītu, ka muguras muskuļi smeldz vairāk, nekā pieklātos pirmdienas dienai.

Sevišķi bagātīgs dokumentālais materiāls bija ievācams Lielmēmelē, kur [nosacīti] upe [nosacīti] tek gar psihoneiroloģisko pansionātu un ir aizaugusi meldru meldriem tā, ka visas trejas ekipāžas viena otru neredz un arī nedzird priekšā airētāja norādes "pa kreiso, droši!". Nav arī "upes" vai "ceļa", caur kuru varētu izurbties. Absolūts "Dari pats!."

Taču mēs - airētāji daudz neskumām. Kad izlīdām zem pussabrukušā gājēju tiltiņa, airējot brikšņus, niedres lūza. Pēc šīs sportiskās etīdes atskārtu, ka rīsu lauki Ķīnā un bambusu audzes Vjetnamā arī varētu kalpot līksmām brīvdienām ģimenes lokā. Mēs varam visādi, un visādi top labi. Vēlāk, visa ceļa garumā gar upi aiz kokiem plešas labības lauki. Tur kombaini vāc gatavo ražu, smaržo pēc svaigi kultiem salmiem; debess bija koši zila ar augusta mākoņiem un siseņi čīgāja tā, ka ausis plīsa pušu, pa kādam gārnim un pīļu mafijai traucās no upes līkumiem, cilvēku esamības pēdu nospiedumu pavisam maz, un tie paši - agrāk greznu māju drupu veidolā.

Nemelošu sacīdama, ka bija jau bija arī t.s. "brīvais ūdens" ar mazāku pavadošās ūdensfloras klāstu, tajā varēja atvilkt elpu. Pavisam daudz brīvā ūdens ienācās otrajā dienā, pēc tam, kad akvabiotopa daudzveidībā dāsnajai Mēmelei pietecēja Susēja un upes platums jau ļāva dažiem labiem sākt eksperimentēt ar neatļautām metodikām: kā, piemēram, mēģinājumiem izveidot buru no lietusmēteļa un aira, vai dreifēt pa straumei vai pa vējam un tamlīdzīgi atslābināties. Ilgi gan atslābināties nevarēja, jo otrajā dienā niedrainās un zāļainās vietas papildināja zemūdens akmeņu masāžas laivas dibenam, ar tādu trulu "skrap, skrap" iegrebjot jaunas rētas manai "Dorai". Dažviet ieviesām kāju posmus - nācstraumīt, stumlaiviņ, aizved mani Kurzemē.

Tomēr par spīti mūsu kompānijas aprēķiniem, plāniem un apņēmībai nācās veikt korekcijas maršrutā, jo bija skaidrs, ka ūdenszāles ir uzvarējušas kilometrus un līdz Jaunsaulei vis' mēs netiksim. Tāpēc Kurmenes upmalā cēlām laukā savus ūdens transportlīdzekļus un kvalificējāmies otram izaicinājumam: nostopēt divas automašīnas, katru savā virzienā, lai aizbrauktu pēc diviem mūsējiem auto - viens bija startā, otrs: plānotajā finišā, bet paši - tieši pa vidu. Satiksmi par dzīvu nenosauksi nemaz, uz starta pusi aizbrauca viens auto 15 minūtēs, tikmēr iekājojām jau Kurmenes centrā un apcerējām Rīcības Modeļus, kur vienkāršākais paredzēja izsaukt papildspēkus, sarežģītākais: angažēt papildspēkus uz vietas jeb “Dari Pats-II”, kurš, apstaigājot vairākas mājas un vedot sarunas ar vietējiem, tika realizēts. 20 eiro, pļāpas 30 km garumā ar Kurmenes ātrākā interneta īpašnieku par kapusvētkiem, valsti, reģionālo reformu un to visu, ij klāt bijām pie bērīša. Tad atpakaļ pēc laivas un tad jau, pa Skaistkalnes ceļu braucot, drīz parādījās tumšzaļizilās Rīgas debesis, karstas vannas, mīkstas gultas, maigas segas un pelnīti salds miegs.

Bet uz Mēmeli aizbrauciet. Sapratīsiet paši, ko nozīmē dabas bagātība, sevišķi ūdenī. Nākamais līmenis būtu paņemt Mēmeli bez laivas. Es gan domāju, ka šajā viltīgajā Zemgaļu upē vajadzēs tomēr ieairēt, darot to vai nu vēlā oktobrī vai agrā martā, varētu būt satriecoši jauka.
 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vide un dzīvnieki
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti