Starp dzīvniekiem ziemā – lai kāda tā būtu – tieši putni allaž ir pamanāmākie, ieraugāmākie. Arī šogad. Kokiem bagātās vietās visu dienas gaišo periodu barības meklējumos daudzviet siro mazputniņi, kuri parasti apvienojušies bariņos, lai būtu drošāk – vairāk acu un ausu vienkopus. Bariņā ir lielāka konkurence, taču arī drošāk. Toties pilnīgi vientulīgi savas personīgās kalves (katrs – vairākas, citu no citas netālu) ierīkojuši dižraibie dzeņi. Tajās viņi, sīkas sēkliņas lobīdami, kaļ čiekurus. Lielākoties vienatnē ziemu aizvada arī plēsīgie putni. Turpretim nelabprāt pa vienam ziemo vārnveidīgie lidoņi. Daļas plēsīgo putnu un vārnveidīgo putnu galvenais, bet ne vienīgais iztikas avots ziemā ir prāvāku dzīvnieku līķi.
Protams, šajā laikā ieraugāmi ir pārsvarā nometnieki putni un klejotāji putni. Vien šur tur palicis arī kāds no gājputniem. Visus spalvainos lidoņus vienojošās galvenās rūpes – izdzīvot līdz pavasarim, pārdzīvot ziemu.
Tur, kur ilgāku vai īsāku periodu turas sniegs, uz baltā fona vieglāk ieraudzīt šādus tādus bezmugurkaulniekus, kas viena vai otra iemesla dēļ sev par nelaimi izlīduši no ziemas slēptuvēm. Visbiežāk šādi notikumi konstatējami atkušņu laikā, Tad, kad "nekniebj" ļoti stiprs sals.
Gadījumi, kad dažu sugu kukainīši un zirneklīši ieraugāmi aktīvā stāvoklī, ir īpaši labvēlīgi mazputniņiem. Viņiem relatīvi ērti iegūt barību.
Dienā aktīva ir ne tikai lielākā daļa putnu, bet arī dažs zvērs. Vistipiskākais tikai gaismā (tikai gaismā!) aktīvais zīdītājs ir plaši pazīstams grauzējs – vāvere.
Gan daudzi tie putni, gan arī zvēri jeb zīdītāji, kuri vasarā tramīgi dzīvojuši mežos, purvos, pļavās un krūmājos, pienākot ziemai, nereti pietuvojas apdzīvotām vietām – viensētām, ciematiem, pat pilsētām, kur zaudē krietnu daļu sava piesardzīguma, bieži vien top aktīvi gaišajā diennakts periodā. Šos savvaļas kustoņus ziemā cilvēciskotai videi īpaši piesaista samērā viegli sagādājama ēdmaņa: ļaužu veidoti sējumi un stādījumi, cerība kaut ko nočiept no mājkustoņu "pusdienu galda", tīši un netīši radīti pārpalikumi no cilvēku maltītēm, dāsnu ļautiņu veidotas barotavas un citi labumi.
Tumšo diennakts periodu mīlošo dzīvnieku vairākumam visu savu aktīvo vajadzību apmierināšanai tagad gan parasti pilnīgi pietiek ar krēslas un nakts stundām. Tāpēc dienā viņus ieraudzīt izdodas samērā reti. Vērīga vērotāja acīs viens otrs gan patrāpās. Viens otrs, bet, ar silto sezonu salīdzinot, samērā reti…
Kā zināms, tomēr arī tie kustoņi, kuri gaismā nerosās vai rosās maz, atstāj mums liecības par savu klātbūtni – pēdu nospiedumus jeb miņas. Tās varam aplūkot gaišajā periodā. Pēdas vēsta, ko kurš zvērs naktī darījis, kurp devies. Ziemā pēdas, protams, var pārklāt un padarīt neredzamas no gaisa krītoša sniega radīta sega. Ja sniegs nesnieg, bet vējš dzenā jau uzsnigušo sniegu, izraisot tā saucamo sniegvilksni, arī tad zvēru sniega klājienā iemītās pēdas var tikt aizdarītas ciet.
Jāatgādina, ka vārds "pēdas" gan nenozīmē tikai kāju pēdu iespiedumus jeb miņas. Netiešu informāciju par savām aktivitātēm dzīvnieki var atstāt dažādi, teiksim, ar racējsnuķiem, ar zobiem. Uzkrītošas racējsnuķu pēdas atstāj mežacūkas. Visuzkrītošāko zobu zīmju atstājēji, protams, ir bebri.
Lai kādi būtu meteoroloģiskie apstākļi, ziemā normāla parādība – bieži ieraugāmas sēnes, teiksim, daždažādas piepes, arī ksilārijas, bet, ja paveicas, – eksīdijas, receklenes un citas.
Latvijas meži pilni ar dažādu sugu ķērpjiem. Lapu koku un krūmu lapas nobirušas – tās vairs netraucē cilvēkiem ķērpjus ieraudzīt un pēc tam apskatīt. Dota iespēja ērti aplūkot divus organismus vienā – vienlaikus sēni un aļģi! Sēne plus aļģe, kā zināms, iznāk ķērpis.
Rakstu sēriju līdzfinansē:
