Ķepa uz sirds

Kāpēc saimnieki pārbaro savus mīluļus un kāpēc tas ir bīstami veselībai?

Ķepa uz sirds

Ķepa uz sirds

Izglābti putni, zivis, iguāna un citi zvēri - tas nav Darela romāns, bet tukumnieces Zanes Zagorskas laimīgais stāsts!

Tukumnieces stāsts. Darbs zooveikalā, bet mājās zoodārzs ar iguānu, tarantuliem un ēdelīgu vardi

Interese par dzīvniekiem tukumniecei Zanei Zagorskai ir kopš bērnības, kad kopā ar brāļiem visi ķēruši vardes, krupjus, veidojuši savus terārijus, barojuši un vērojuši mazos kustoņus. Ilgāk par nedēļu gan vecāki nav ļāvuši dzīvniekus turēt nebrīvē, tāpēc laiduši tos vaļā. Tagad Zagorska strādā zooveikalā, bet pašai mājās ir savs bērnībā izsapņotais zvēru dārzs, kur patvērumu raduši dažādi izglābti dzīvnieki.

Liela daļa Zagorskas dzīvnieku ir tādi, kurus neviens cits mājās vairs negrib – gados veci, ar lielām veselības problēmām un sarežģītu raksturu.

Interese par eksotiskajiem dzīvniekiem viņai parādījusies brīdī, kad uz zooveikalu saimnieks atnesis atpakaļ hameleonu.

Zagorska atminējās: "Pieaudzis tēviņš, kas bēga ārā no terārija. Viņam [saimniekam] apnika, atnesa. Es viņu paņēmu. Un tā arī sākas. Katrs jauns dzīvnieks, kāda man nav, – ir interese viņu paņemt un ar pieredzi paskatīties, kā viņu turēt, kādas vajadzības viņam ir. Vienkārši gūt personīgo pieredzi, tai pašā laikā izbaudot rāpuļu kompāniju."

No agresora par mīlulīti 

Kad pirms pieciem gadiem draugi uzdāvināja Lokiju, iguāna bija tikai 80 centimetru gara. Tas ir tik, cik tagad ir rāpuļa ķermenis bez garās astes.

Šobrīd eksotisko mājdzīvnieku topā cēlais un skaistais Lokijs ir mīlulis numur viens.

"Viņš bija nesocializēts uz cilvēkiem, un viņš izrādīja agresiju, kad nāca klāt vai mēģināja viņu barot," par Lokiju stāstīja saimniece, piebilstot: "Pagāja pusotrs gads un viņš kļuva par piemīlīgu mājas mīlulīti. Joprojām ir kaut kādi… tā kā viņš ir tēviņš, viņš mēdz izrādīties. Citreiz mēdz uzbrukt, bet tas ir tikai tāpēc, ka viņš ir tēviņš meklēšanās periodā."

Rāpuļi ir dzīvnieki, kam nepiemīt emocijas kā siltasiņu dzīvniekiem. Tikai instinkti – nosargāt savu teritoriju, paēst un sagādāt sev partneri. "Ja suni vai kaķi var apmācīt, ka ir saimnieks, šim saimnieka nav. Viņam ir kompanjoni. Tāpēc es ar viņu varu sadzīvot, jo viņš mani uzskata par savu pāri, ja tā var to nosaukt," skaidroja saimniece.

Lokijam un pārējiem saviem kustoņiem Zagorska ir sagādājusi visus iespējamos labākos dzīves apstākļus, par ko ļoti bieži citi rāpuļu saimnieki nemaz nezina, jo uzskata, ka viņi mūsu platuma grādos var dzīvoties tāpat kā pārējie mājdzīvnieki.

Viņa pastāstīja: "Viņam vajadzīgs sildošais punkts, kur būs vismaz 32 grādi. Plus vajadzīgs arī mitrums. Manai ķirzakai ir liels baseins, kur var ielīst un izpeldēties. Bet citiem būs šis mitrums jāuztur ar smidzināšanu, ar speciālu smidzināšanas aprīkojumu."

Arī citi mīluļi – eksotiski

Nākamie mīluļi aiz iguānas eksotisko mājdzīvnieku pulciņā ir tikpat neordināri kā Lokijs.

"Otrajā vietā man būs tarantuli. Man ir divu veidu tarantuli. Viņi ir savā ziņā vienkārši, bet ļoti interesanti un specifiski. Ne visiem tarantuli patiks, jo tas ir liels pūkains zirneklis, bet manā skatījumā viņi ir plīša lācīši ar astoņām kājām," saimniece teica.

"Viņai vārds ir Citroniņš. Iedevu tādu vārdu, lai cilvēki nebaidītos. Mana skaistulīte!"

Saimniece arī zināja stāstīt: "Tie ir jaunās pasaules tarantuli; ja viņi ir izbiedēti, viņi izkasa ārā matiņus, kas saduras ādā un rada alerģisku reakciju. Vecās pasaules tarantuli, attiecīgi no Indijas vai Ķīnas – tie, ja iekodīs, tad ir "kirdik"… Bet šie tarantuli – viņi nav agresīvi."

Eksotisko dzīvnieku klāstu papildina milzu varde, kas, nonākdama šeit, no labas dzīves ir kārtīgi uzbarojusies, kaut gan ēdelīgums ir viņai iedzimta īpašība. "Viņu sauc par abinieku pasaules miskasti. Tas viss var kustēties, nekustēties – viņš visu apēdīs... Dabā pārtiek no pelītēm, putniņiem, čūskām. Visu, kas ielien mutē, apēdīs," ar vardi iepazīstināja Zagorska.

Saimniece atklāja: "Es viņu dabūju, viņa bija maziņa. Viņas galvas izmērā apmēram. Viņai tik milzīga mute, ka mazam kaķēnam varētu iekosties." Pie vardes viņa tika, izdzirdot, ka kāds viņu pārdod, tāpēc Zagorska uzreiz pieteicās.

Šobrīd te mājo vēl citas vardes, papagaiļi, arī zivis.

Visi seši sauszemes bruņurupuči ir izglābti, jo cilvēkiem joprojām ir aplams priekštats, ka tie var dzīvot vienkārši kartona kastītē un pietiek, ka vasarās palaiž zālītē pastaigāties.

Sieviete bijusi arī brīvprātīgā dzīvnieku patversmē, kur ieraudzījusi, cik daudz ir pamestu suņu un kaķu, kurus nevēlas adoptēt vairs neviens. Šobrīd viņas mājās ir seši kaķi. Arī viņas pirmais suns Lūse arī ir no patversmes. Iepriekšējais saimnieks Lūsi bija turējis īsā ķēdē.

Lūsīte ir īpašs suns – viņa no bērnības ir neredzīga.

Jaunā saimniece par Lūsi pastāstīja: "Sunīts man ir, kuru neviens [no patversmes ņemt] negribēja. Neizrādīja vēlmi, jo kurš gan gribēs rūpēties par aklu suni. Dzīvnieks ar speciālām vajadzībām. Un iespēja, ka tādu adoptēs, ir viena no simts."

"Dzīvnieki ar īpašām vajadzībām – es viņu saucu par superdzīvniekiem. Jo viņi nezina, ka ir īpaši. Viņi spēj adaptēties. Pat ja tas ir vecs dzīvnieks ar iekšējām sāpēm, kā man viens kaķītis. Viņi jau nezina, ka viņiem kaut kas ir īpašs. Adaptējas un dzīvo tālāk," norādīja dzīvnieku glābēja.

"Trakā dzīvnieku tante"

Saimniece prot ar pipetīti pabarot mazas ķirzaciņas un tīrīt iekaisušas acis pelītēm un putniem. Ir barojusi ar karotīti hameleonu, kad tas traumējis mēli. Kad viņu jokojot draugi sauc par trako dzīvnieku tanti, sieviete to uztver kā komplimentu.

"Vēl joprojām ir tas, ka man dzīvnieki ir pirmajā vietā. Manas personīgās vajadzības man ir sekundāras. Es ieraudzīšu kādu slimu dzīvnieku un tai laikā man zvanīs draugi – izejam kaut kur ārā. Saku – nē. Man te kaķītis pusdzīvs, man jārūpējas. Piedodiet – citreiz. Tad nāciet ciemos pie manis," viņa klāstīja.

Zagorsku dara laimīgu apziņa, ka dzīvnieki, kam viņa sniedz patvērumu un rūpes, savā mūžā var izbaudīt, ko nozīmē mājas sajūta. Iespējams, pretēji pareiziem dzīvnieku audzināšanas principiem, visi mīluļi, kuri nemīt terārijos, būros un akvārijos, var droši doties nakšņot līdzās saimniecei.

"Man ir bijis tā, ka es no rīta pamostos un man blakus aizkaros krājas mana mīļā iguāniņa. Tad, kad vēl bija mazāka un aizkari spēja noturēt viņas svaru. Visi, kas ir, viņi ir laipni aicināti man tuvumā. Jo man arī – man ir vajadzīgs tas tuvums. Man patīk, ka viņš blakām ir, es zinu, kur viņš ir. Visi esam laimīgi kopā," viņa dalījās emocijās.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt