Kā skaidro Latvijas Universitātes asociētais profesors Raimonds Kasparinskis, pārtuksnešošanās ir parādība, kas dažādā intensitātē sevi izteikti pieteikusi pēdējās desmitgadēs – vistiešāk apdraudot aptuveni četrus miljardus hektāru zemes sausās, pussausās un sausās pārmitrās dabas zonās.
"Augstākais skarto cilvēku skaits ir tuksnešu un pustuksnešu zonās Dienvidāzijā un Austrumāzijā ap Sahāras reģionu, ieskaitot Ziemeļāfriku un Tuvos Austrumus, ieskaitot Arābijas pussalu. Taču šī problēma nu vairs nav sveša arī Eiropā. Kaut arī augsnes degradācijas procesi dalībvalstīs krietni vien atšķiras, Eiropā pārtuksnešošanās process novērojams aptuveni 33,8%, galvenokārt Vidusjūras ziemeļu valstīs," norāda Kasparinskis.
Līdera pozīcijās šajā ziņā ir Spānija, kur augsnes pārtuksnešošanās skar aptuveni 69% teritorijas, līdzīga situācija ir arī Kiprā, taču no 16% līdz 62% pārtuksnešošanās skar Grieķiju, Portugāli, Itāliju un Franciju.
Tas tālāk rada negatīvu ietekmi uz dažādu kultūru audzēšanu, kā arī apūdeņošanas un zemes izmantošanas iespējām.
"Eiropā arvien vairāk jūtama pārtuksnešošanās ietekme, ko izraisa zemes intensīva izmantošana, jo īpaši Portugālē, Spānijā, Itālijā, Grieķijā, Maltā, Kiprā, Bulgārijā un Rumānijā. Turcija tiek uzskatīta kā ļoti neaizsargāta pret sausumu, zemes degradāciju un pārtuksnešošanos. Apmēram 60% tās zemes platības ir raksturotas ar pārtuksnešošanai labvēlīgiem hidroklimatoloģiskiem apstākļiem. Aprēķināts, ka aptuveni puse no Turcijas zemes platības ir pakļauta mērenai vai augstai pārtuksnešošanai," norāda pētnieks.
Jautāts, vai, vasarām kļūstot karstākām, arī Latvijā varam sākt runāt par šāda veidu augsnes degradācijas formu, Kasparinskis atbild noliedzoši – pie mums joprojām nokrišņu daudzums ir pietiekams, lai pārtuksnešošanās vēl neskartu Latvijas lauksaimniecībā izmantojamo zemi.
"Latvijā nav pamata satraukties par pārtuksnešošanās riskiem, jo nokrišņu daudzums pārsniedz iztvaikojuma apjomu, taču tas nenozīmē, ka pie mums nav citu augsnes degradācijas risku. Augsnes erozija, organisko vielu satura samazināšanās augsnē, barības elementu disbalanss, piesārņojums, dabas daudzveidības samazināšanās, augsnes skābuma palielināšanās ir tikai dažas no tām. Mazāk nozīmīgi pie mums ir vienīgi augsnes sasāļošanās un noslīdeņu veidošanās. Tā kā Eiropas Savienībā (ES) 2006. gadā pieņēma ES augsnes aizsardzības tematisko stratēģiju, Latvijai kā dalībvalstij ir ne vien nepieciešams, bet arī lietderīgi tās ieviešanas procesā īpaši izvērtēt arī šo zemes degradācijas aspektu," norāda Kasparinskis.
ES Augšņu tematiskā stratēģija ir veidota, lai saglabātu augsnes funkcijas un definē augsnes degradācijas riskus, taču, tā kā Eiropā nav spēkā direktīvas par augsnes aizsardzību, likumdošanas spēks šobrīd ir diezgan vājš virzītājs, lai risinātu ar augsnes auglību saistītus jautājumus.
Globālā mērogā, lai risinātu pārtuksnešošanās problēmu, kopš 1996. gada spēkā ir Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Konvencija "Par cīņu pret pārtuksnešošanos/zemes degradāciju valstīs, kurās novērojami ievērojami sausuma periodi un/vai pārtuksnešošanās, jo īpaši Āfrikā" – Latvija šai konvencijai pievienojās jau 2002. gadā.
Pārtuksnešošanās izraisa augsnes auglības strauju samazināšanos un pakāpeniski arī augsnes segas pilnīgu iznīcināšanu, kā rezultātā samazinās lauksaimniecības produktivitāte, kas noved gan pie ekonomiskiem zaudējumiem, gan pārtikas nodrošinājuma problēmām.
"Pārtuksnešošanās procesā izmainās augsnes mitruma režīms un notiek augsnes sasāļošanās un sablīvēšanās. Pārtuksnešošanās nozīmē augsnes auglības samazināšanos, ko ietekmē klimata izmaiņas, jo samazinās nokrišņu daudzums un palielinās iztvaikošana. Tas noved pie izmaiņām veģetācijā, kā rezultātā samazinās dabas daudzveidība, attīstās augsnes erozija un ekosistēma vairs nevar nodrošināt visus tos pakalpojumus, ko ir sniegusi līdz šim," skaidro Kasparinskis.
Taču, kā norāda pētnieks, galvenie pārtuksnešošanās iemesli ir saistīti ne tikai ar klimata izmaiņām, bet arī ar cilvēku saimniecisko darbību, kas sevi piesaka gan intensificētas lauksaimniecības veidā, gan ar mežu un krūmāju izciršanu, uguns izmantošanu zemes apsaimniekošanā, kā arī nepārdomātu zemes apstrādi, kas rada pastiprinātu augsnes eroziju.
Vēl kā augsnes degradējoši faktori tiek minēti iedzīvotāju skaita pieaugums, teritoriju pārlieku noganīšana un nepiemērotu lauksaimniecības kultūru audzēšana. Lai mazinātu augsnes pārtuksnešošanās riskus, Kasparinskis norāda, ka nozīmīgākie pielāgošanās mehānismi ir adaptācija klimata pārmaiņām un faktiskā augsnes resursu stāvokļa monitorings jeb augsnes īpašību noskaidrošana un izmaiņu novērtējums, lai veiktu ilgtspējīgu augsnes apsaimniekošanu nākotnē.
Latvijā tas netiek veikts pietiekamā apmērā.
Latvijā lauksaimniecības zemju augsnes ir kartētas tikai laika periodā no 1959. līdz 1990. gadam atbilstoši tā laika augsnes klasifikācijas sistēmām. Atsevišķu pēdējo gadu pētījumu rezultāti liek domāt, ka reālā situācija dabā mēdz atšķirties no tās, kas fiksēta kartēšanas rezultātā. Tāpēc, lai runātu par ilgtspējīgu augsnes izmantošanu un apsaimniekošanu, Latvijā bez atbilstošas zemes politikas un apsaimniekošanas praksēm būtiski ir veikt arī augsnes padziļinātu izpēti un detalizētu monitoringu.
Rakstu sēriju līdzfinansē:
