Ar mērķi risināt dažādas vides problēmas Baltijas jūrā Magdas pārstāvētajā programmā sadarbojas visas Baltijas jūras reģiona valstis. Un darba tiešām ir daudz – Baltijas jūra ir viena no piesārņotākajām pasaulē, turklāt ļoti cieš arī no eitrofikācijas jeb ūdens aizaugšanas un pārzvejas. Baltijas jūras un saldūdens programma cenšas risināt šīs problēmas. Viens no galvenajiem instrumentiem ir lobisms.
“Zaļgalvis” – podkāsts un raidījums
Svētdienās LTV1 skatītāji pulksten 18.15 var vērot raidījumu "Zaļgalvis" – dokumentālus stāstus par cilvēkiem un vidi. Raidījumu papildina arī podkāsts par vidi.
Podkāsta formātā:
“Politiskie lēmumi ietekmē, kas notiek ar ūdens resursiem,” skaidroja Magda, kuras darba pienākumi ir ļoti daudzveidīgi – gan jāseko tam, lai likumdošana būtu videi draudzīga, gan jāskaidro vides jautājumi sabiedrībai un jārealizē dažādi praktiski projekti.
Lai arī PDF Latvijā nereti saņem satrauktu iedzīvotāju zvanus par iespējamu piesārņojumu ūdenstilpnēs, pati PDF komanda ūdens kvalitātes monitoringu neveic, bet sadarbojas ar citām organizācijām, piemēram, Vides risinājumu institūtu vai Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas institūtu, un šo organizāciju iegūtos datus skaidro tālāk sabiedrībai.
Visas upes ved uz jūru
Sabiedrības iesaiste Baltijas jūras krīzes risināšanā ir ārkārtīgi svarīga, jo Latvijas saldūdeņi cieši saistīti ar jūru. “Tas nozīmē – lai kurā vietā Latvijā mēs dzīvotu un ko darītu, mēs ietekmējam Baltijas jūru,” uzsver Magda. Visa Latvijas teritorija iekļauta Baltijas jūras sateces baseinā, kas ir četras reizes lielāks par pašu jūru. “Latvijas saldūdeņi ir sliktā kvalitātē – zemākā nekā vidēji Eiropā. Līdz ar to mēs veicam dažādas praktiskas lietas, piemēram, šogad ceram nojaukt pirmo aizsprostu Latvijā,” atklāja Magda. Tas ieplānots, jo aizsprosti būtiski ietekmē saldūdeņu kvalitāti. “Ja upēs ūdens kvalitāte nav laba, likumsakarīgi - arī jūrā tā nebūs laba,” norāda Magda.
Gan Latvijā, gan citur Eiropā aizsprosti būtiski samazinājuši migrējošo zivju populācijas – kā atklāja Magda, novērojumi rāda, ka pēdējo 50 gadu laikā Eiropā tās kritušās par 90%. “Mūsu upes ir visfragmentētākās pasaulē. Eiropā uz upēm ir vairāk nekā miljons aizsprostu. Zivis nevar pārvarēt šos aizsprostus un nonākt nārsta vietās. Saliekot to kopā ar slikto ūdens kvalitāti un pārzveju, šīs sugas ļoti strauju izmirst,” stāstīja eksperte. Taču ir cerība – aizsprostu nojaukšana varētu šo problēmu risināt. “Tas ir viens no lētākajiem, ātrākajiem un efektīvākajiem veidiem, kā atjaunot gan pašas upes, gan zivju populācijas, kas cieš no tiem. Ir piemēri, kas rāda – labie rezultāti aizsprostu nojaukšanai redzami jau dažu nedēļu laikā,” atzina Magda.
Nozare, kas atstāj lielu ietekmi uz ūdeni Baltijas jūras sateces baseinā, ir arī lauksaimniecība. “Lauksaimniecība ir ļoti pakļauta klimatam un attīstījusies tāpēc, ka savulaik klimats stabilizējās. Ironiski, ka tagad tieši lauksaimniecība ir tā, kas šo līdzsvaru izjauc,” atzina Magda. Viens no faktoriem ir milzīgais ūdens patēriņš lauksaimniecībā. “Ja runājam globāli, ir lauksaimniecības produkti, kuri patērē vairāk ūdens, un ir tādi, kuri mazāk. Ļoti daudz ūdens patērē, piemēram, kokvilna. Turpretim kaņepe patērē mazāk,” stāstīja Magda. Turklāt jebkas, kas nonāk augsnē, beigu beigās nonāk arī ūdens resursos.
“Lauksaimniecības zemēm vienmēr tuvumā būs ūdens objekts – meliorācijas grāvji, purvs, ezers, dīķis, upe vai pat jūra. Mēs izmantojam ļoti daudz mēslošanas līdzekļu, kas satur slāpekli un fosforu – tās ir divas ķīmiskās vielas, kas veicina eitrofikāciju jeb ūdens aizaugšanu. Agrāk tika izmantoti mēsli, bet tagad līdzekļi ir ķīmiski, jo tie ir efektīvāki, lētāki un vieglāk pieejami. Daudz no šī mēslojuma nonāk ūdeņos, jo mēs to izmantojam daudz par daudz. Tas nav loģiski, jo rada ne tikai papildu izmaksas lauksaimniekam, bet arī ļoti slikti ietekmē ūdens resursus,” norādīja Magda. Šis mēslojums aiztek tālāk uz jūru, kur ļoti savairojas aļģes. “Vasarā tās virs ūdens veido biezu slāni, kam vairs netiek cauri saules gaisma, bet bez saules gaismas nekas nevar augt. Tas nozīmē, ka jūras gultnē nevar augt jūraszāles un ļoti samazinās skābekļa koncentrācija ūdenī. Aļģēm pūstot, tās arī patērē vairāk skābekli. Beigās sanāk tā, ka jūrā veidojas bezskābekļa zonas jeb mirušās zonas. Apmēram viena trešdaļa no Baltijas jūras jau ir mirusi,” drūmo situāciju iezīmēja Magda.
Valstis sadarbojas
Baltijas jūras problēmu risināšanai izveidota darba grupa HELCOM, kur pārstāvētas visas Baltijas jūras reģiona valstis. HELCOM dati uzrāda, ka Baltijas jūra ir ļoti sliktā stāvoklī un pie vainas ir ne tikai lauksaimniecība, bet arī pašas jūras specifika. “Baltijas jūra ir ļoti īpaša. Tā drīzāk ir kā ļoti liels ezers, nevis jūra. Tā savienojas ar Ziemeļu jūru tikai Kategatā starp Zviedriju un Dāniju – tā ir šaura vieta, kur ūdens apmaiņa notiek ļoti lēni. Līdz ar to, pat ja mēs no šodienas visu darītu ļoti labi, paietu ilgs laiks, līdz mēs justu pozitīvas izmaiņas. Turklāt, lai gan likumos ir noteiktas normas, mēs tās visu laiku pārsniedzam,” sarežģīto situāciju skaidroja Magda.
Cik liela atbildība par Baltijas jūras piesārņojumu būtu jāuzņemas Latvijai – vienai no mazākajām valstīm jūras krastos? “Jā, mēs neesam tik liela valsts kā Polija, bet arī mums ir sava vieta un loma šajos procesos. Domāju, ka mums nevajag vienmēr skatīties uz sliktajiem piemēriem, bet tiekties uz labajiem. Maksimālajās normās ir ņemts vērā pārrobežu piesārņojums – Baltkrievijai ir noteikts samazinājums, kas tai jāsasniedz, Krievijai tāpat,” skaidroja Magda. Regulēt valstis, uz kurām neattiecas Eiropas Savienības vides direktīvas, palīdz tieši HELCOM.
Ko darīt pašam?
Podkāsta "Zaļgalvis" 4. epizodē "Acīm neredzamais piesārņojums" hidrobioloģe Ieva Putna-Nīmane stāstīja par neapdomīgi izmestu vai pārmērīgi lietotu medikamentu ietekmi uz vidi un ūdeni. Magda norādīja – ne tikai medikamenti ir pamats uztraukumam, bet notekūdeņi vispār. “Ir jāapzinās – jebkas, ko mēs izlejam izlietnē vai vannā, nonāk ūdeņos un beigās upēs, jūrās un tā tālāk. Ūdeņi netiek pilnībā attīrīti no ķīmiskām vielām – tas būtu pārāk dārgi, tāpēc mums jābūt apzinīgiem par to, ko laižam iekšā notekūdeņos,” uzsvēra eksperte.
Savulaik notekūdeņi bija viens no galvenajiem eitrofikācijas cēloņiem, taču pēc tam, kad bijušās Padomju Savienības valstis uzcēla notekūdeņu stacijas, situācija būtiski uzlabojusies un tagad galvenais ūdens aizaugšanas vaininieks ir lauksaimniecība. Vienlaikus joprojām klātesošs ir nelegālais notekūdeņu piesārņojums, piemēram, no vasarnīcām vai lauku mājām bez centralizētās kanalizācijas.
Lai palīdzētu Baltijas jūrai, Magda ieteica pievērst uzmanību sadzīvē izmantotās ķīmijas un kosmētikas produktu sertifikātiem, piemēram, “Ecocert”, “Nordic Swan Ecolabel” – tie apzīmē produktus, kas ir videi draudzīgāki un nekaitē ūdeņu kvalitātei. Tāpat pareizi jāatbrīvojas no mazajiem sadzīves atkritumiem, piemēram, nedrīkst kanalizācijā aizskalot vates kociņus. “Piekrastes vietās, kur notekūdeņi nonāk jūrā, var atrast ļoti daudz šo kociņu, jo tie netiek attīrīti,” atklāja Magda.
Ne tikai Baltijas jūra ir iemesls uztraukumam, bet arī Latvijas upes. Vienlaikus situācijas atšķiras.
“Gaujas baseins ir vislabākajā stāvoklī, daļēji tāpēc, ka Gauja sākas un beidzas Latvijas teritorijā – tur nav pārrobežu piesārņojuma. Savukārt Lielupes baseins ir vissliktākajā stāvoklī, jo Zemgalē ir visintensīvākā lauksaimniecība. Diemžēl situācija nav laba – ne upēs, ne jūrā,” atklāja Magda.
Gaismas stariņš tumsā
Pati Magda vides jomā nonākusi nejauši – savulaik aizrāvusies ar fotogrāfiju un darbojusies mākslas pasaulē, ar laiku viņa nopietni pievērsās niršanai un izmācījusies par niršanas instruktori Dienvidamerikā un piedalījusies pat nirēju skaistumkonkursā. “Niršana bija mana sirdslieta, un es sāku nirt arī Latvijā. Te redzēju, cik slikta ir situācija, – ienirstot Baltijas jūrā dienas laikā, 10 metru dziļumā nevarēja redzēt pilnīgi neko, bija pilnīga tumsa. Tad es sapratu, kā aļģes tiešām ietekmē jūras gultni – nonirstot pie nogrimušas lidmašīnas, redzēju, ka tur nav nevienas zivs. Saprotot, cik slikta ir situācija, gribēju kaut ko darīt lietas labā, tāpēc esmu šeit,” atklāja Magda.
