"Nē, čivavas ir ļoti pašpietiekamas. Viņas atnāk samīļoties, viņas dabū to savu mīlestības devu un tad viņām vajag mieru. Tad viņas saka: "Paldies, man tagad pietiek, es gribu drusciņ atpūsties"," stāstīja kinoloģe un suņu audzētāja Liene Voina.
Tiek uzskatīts, ka čivavas cēlušās no tečiči – seno tolteku dekoratīvo suņu šķirnes, kaut kur tagadējās Meksikas Čivavas štata teritorijā. Čivavas tika uzskatīti par ļoti dārgu un vērtīgu statusa simbolu, kas palīdzēs savam saimniekam atrast ceļu uz pēc pēcnāves pasauli. Tolteki ticēja, ka šim sunim ir īpaša saikne ar Kosmosu, par ko liecināja ģenētiskā īpatnība – īpatnējais galvaskausa avotiņš.
"Čivavu šķirnes iezīme bija tas, ka viņiem tas avotiņš neaizaug. Vēsturiski tas bija vaļā. Tagad mums ir izmainījušies visi standarti. Tam ir jābūt slēgtam. Ir tādi, kuriem ir vaļā, ir tādi, kuriem aizaug. Pēc standarta ir tā, ka galvaskausam jābūt ciet, pēc visiem vēsturiskajiem ir vaļā. Kā ir pareizi? Grūti pateikt," sacīja Voina.
Mūsdienās ceļu rādīšanu uz aizsauli no čivavām vairs neprasa, taču elitāro statusu viņiem ir izdevies saglabāt. Šī laikam arī ir čivavu lielākā problēma. Viņus bieži pērk kā greznumlietas, statusa rādītāju, aizmirstot, pašu galveno.
"Neskatoties uz to, ka viņš ir ļoti maziņš. Viņš tomēr ir suns. Tas jāsaprot no pirmās dienas, kad tu viņu paņem. Pret viņu vajag izturēties kā pret suni. Mūsējie iet ārā jebkuros apstākļos. Lietus, sniegs, viņi staigā. Viņiem patīk, viņiem arī vajag," norādīja kinoloģe.
Čivavas kopumā ir veselīgi suņi, ja vien suns iegādāts no sertificēta audzētāja, kurš var uzrādīt kucēna ciltsrakstus un ģenētiskās analīzes. Bet arī ideāla izcelsme negarantē labu audzināšanu – suns jāsocializē un jāmāca no pirmās dienas jūsu mājās. Arī mācot tam to, ka riešana bez mitas nav pareizi.
Čivavas dēvēšana par dīvāna sunīti nav pareiza. Šim sunim dīvāns ir nevēlams un pat bīstams. Ne tikai tāpēc, ka viņam pašam ir grūti no tā nokāpt un lecot viņš var savainoties. Zvilnēšana uz dīvāna ietekmē arī viņa veselību.
"Viņš ir suns. Viņam vajag pastaigas, režīmu, disciplīnu. Viņam ir jākustas, viņš nav dīvāna suns, kuru var vienkārši nobarot. Viņiem pieņemoties svarā, rodas ļoti daudz veselības problēmas. Un tas cilvēks, labu gribēdams, barojot ar našķiem, nodara lāča pakalpojumu sunim," uzsvēra suņu audzētāja.
Aptaukošanās čivavām diemžēl ir bīstamāka problēma nekā lielo šķirņu suņiem – mazajām kājiņām ir grūti turēt lielo svaru.
Ja saimnieks izlemj cīnīties ar lieko svaru un sāk savu čivavu regulāri doties garās pastaigās, tad šeit gaida jauna problēma. Čivava nesaprot, ka ir mazs. Tāpēc ir gatavs sākt cīņu ar visu izmēru pretiniekiem.
"Tas nav stereotips. Tā ir taisnība. Un tas ir lielākais mīnuss. Viņš par sevi domā, ka viņš ir apmēram doga lielumā. Tā ir saimnieka atbildība – izvērtēt situāciju, satiekot svešu suni. (..) Nosargāt viņš nevar, bet dūša viņam ir ļoti liela," sacīja Voina.
Vēl vairāk par lielo dūšu saimniecei čivavās patīk viņu zinātkāre. "Viņa vienmēr ir modra. Viņai viss interesē. Viņa ir zinātkārs pētnieks. Viņa iet līdzi. ļoti uzticīga (..)," piebilda kinoloģe.
