Svētku mielasta karpa – rūpnieciski audzēt viegli, savvaļā sastapt grūti

Aizvadītā gada pēdējās dienās Latvijas lielveikalos varēja vērot pamatīgi iztukšotus zivju stendus. Vienas no zivīm, kas veikalu plauktos pazuda īpaši ātri, bija karpas. Tas nenoliedzami ir skaidrojams ar Jaungada sagaidīšanas tradīcijām un vēlmi galdā likt tieši karpas. Taču izrādās, ka savvaļā šīs zivis nebūt nav plaši izplatītas.

Savvaļas karpas jeb sazāni, salīdzinot ar  tām, kuras var iegādāties tirgos un veikalos, ir krietni slaidākas un mazākas – sver apmēram divas reizes mazāk nekā akvakultūrā audzētās karpas. Savukārt karpas, kuras ceļam galdā, savu izcelsmi sākušas speciāli audzētos dīķos, jo brīvā dabā karpa Latvijā sastopama nelielos daudzumos un ne visur. Tas ir cieši saistīts ar karpu nārstošanas iespējām upēs un ezeros, stāstīja zinātniskā institūta BIOR Zivju audzētavas „Tome” vadītājs Ivars Putviķis.

“Mūsu klimatiskajos apstākļos ne visur attiecīgajā periodā ir karpu nārstam nepieciešamā ūdens temperatūra. Taču tas nebūt nenozīmē, ka karpa kā suga būtu kā īpaši aizsargāta. Makšķerēšanas noteikumi neparedz ierobežojumus lomos paturēt karpu,” skaidroja Putviķis.

Par svētku ēdienu kļuva padomju laikos

Karpas vairumā gadījumu tiek audzētas akvakultūrās. To audzēšanai dīķos Latvijas teritorijā ir  senas iestrādnes. “Latvijā karpa audzēta jau no 13. gadsimta. Rūpnieciski Latvijas dīķsaimnieki tās sāka audzēt pagājušā gadsimta divdesmitajos gados.Pēckara gados jeb tā saucamajos kolhozu laikos karpu audzēšana kļuva par vienu no lauksaimniecības pamatvirzieniem.

Karpas audzēja visur, kur vien bija iespēja izveidot zivju dīķus.

Šajā periodā tad arī meklējams iesākums tradīcijai – Jaunajā gadā svētku galdā celt karpu,” norādīja Putviķis.

Karpu audzēšana Latvijā notiek galvenokārt dīķsaimniecībās, no kurām lielākās ir t.s. pilnsistēmas saimniecības. Tas nozīmē, ka tajās tiek nodrošināta karpu audzēšana visās to attīstības stadijās – no ikra līdz tirgus zivij un vaislas bara uzturēšanai.

Lai lai arī karpu audzēšana rūpnieciskos apmēros prasa lielas zināšanas, iemaņas un pieredzi, karpu audzēšana tomēr ir salīdzinoši vienkārša. “Karpas ir izteikti siltummīlošas, visintensīvāk, tās barojas un aug, kad ūdens temperatūra pārsniedz 22°C. No pavasara līdz augustam karpa audzē muskulatūru, bet uz rudens pusi tā sāk audzēt rezervi – tauku uzkrājumu ziemai,” skaidroja Putviķis. 

Lai radītu karpu nārstam un augšanai piemērotākos apstākļus, īpaši tiek domāts par dīķu dziļumu. “Karpu nārsta dīķi ir pavisam nelieli un sekli, lai ūdens tajos pavasarī pēc iespējas ātrāk uzsiltu un sasniegtu karpu nārstam piemērotu temperatūru. Arī karpu mazuļu audzēšanas dīķi parasti ir nelieli, to malas ir seklas, vidējais dziļums ap metru. Savukārt karpu ganību dīķi, kas paredzēti preču zivju audzēšanai parasti ir lielāki par 10 hektāriem un to optimālais dziļums ir pusotrs metrs,” audzēšanas apstākļus dažādās zivs attīstības posmos raksturoja Putviķis. 

Kas ietekmē karpu garšu?

Karpu audzēšanas dīķos tiek piedomāts arī pie tā, lai tajos būtu neliels dūņu slānis un vidējs zemūdens augu daudzums. Tas tiešā mērā ir saistīts ar zivju iecienītāko barību, ko veido uz grunts dzīvojošie kukaiņu kāpuri un tārpi. “Kāpuri un tārpi dīķī attīstās piemērotos ekoloģiskos apstākļos un tos sauc par dīķī  pieejamo dabīgo barības bāzi. Protams, katrā dīķī dabīgās barības bāzes daudzums būs atšķirīgs, tomēr pastāv uzskats, ka, izmantojot tikai dabīgo barības bāzi, Latvijā karpu ražība ir maza - vidēji ap 200kg uz hektāru,” skaidroja Putviķis.

Lai ražību paaugstinātu, dīķsaimniecībās karpas tiek papildus piebarotas ar graudiem, vai rūpnieciski ražotu barību. Tas varētu likt domāt, ka karpām tik specifiskā dūņu piegarša nu ir pagātne un audzētavās piebarotām šāda smarža nepiemitīs. Taču Putviķis norādīja, ka specifiskā smarža ir atkarīga ne tik daudz no tā, ko karpas ēdušas, cik tā, kādā dīķī zivis ir augušas: “Piemēram, ļoti kūdrainā dīķī šī smarža būs tik spēcīga, ka daļa cilvēku vienkārši šādas zivis uzturā nelietos, bet caurtekošā dīķī ar cietu grunti tās būs praktiski bez šīs specifiskās smaržas un garšas”.

Jautāts, vai patērētājiem, iegādājoties karpas, ir kam īpaši jāpievērš uzmanība, Putviķis aicināja painteresēties par zivju izcelsmi: “Loģiski, protams, būtu atbalstīt savu ražotāju un iegādāties Latvijā audzētas karpas, tomēr pie mums gadā saražo tikai ap 500 tonnām karpu, ar ko visiem nepietiek. Tāpēc neizbēgami liela daļa tomēr tiek importētas no Lietuvas un Polijas. Svarīgi arī, lai karpa būtu svaiga un pirmā pazīme, pēc kuras šajā ziņā vadīties, ir žaunas. Tām jābūt koši sarkanā krāsā.

Arī zivs acis spēs atklāt daudz par tās svaigumu - ja acs plēvīte kļuvusi necaurspīdīga, tad zivs nebūs pirmā svaiguma,” norādīja Putviķis.

Latvijā zivju patēriņš aug

Lai arī pirmssvētku dienās karpas un citas zivis veikalu stendos pazuda neierastā ātrumā, nevarētu teikt, ka kopumā Latvijā esam lieli zivju cienītāji. Tiesa gan Agroresursu un ekonomikas institūta asociētā profesore Ingūna Gulbe norādīja, ka pēdējos gados sākam zivis ēst vairāk kā iepriekš. “Ja 2016.gadā valstī viens iedzīvotājs vidēji patērēja 5,11 kilogramu svaigu zivju, tad 2019.gadā tie jau bija 5,37 kilogrami. Ja klāt pieskaita arī apēstos zivju konservus un dažādas kūpinātas, kaltētas vai sālītas zivis, tad kopumā gadā zivju patēriņš sasniedza 10.31 kilogramu uz cilvēku. Tātad ēdam nedaudz, taču patēriņš pamazām pieaug. Citviet pasaulē tas ir uz pusi vairāk – 20 kilogramu,” skaidro Gulbe.

Saskaņā ar Agroresursu un ekonomikas institūta veiktajiem pētījumiem, visbiežāk Latvijas iedzīvotāji patērē lasi, nākamās biežāk lietotās zivis ir siļķes un brētliņas, kurām seko skumbrija, tuncis un forele.

Kurām no Latvijā iecienītajām zivīm ir augstākā uzturvērtību, var lasīt šajā rakstā.

“Lasis ir zināms un viegli pagatavojams. Karpu tik ātri nevar pagatavot, jo tai ir asakas.  Zivis Baltijā tomēr ir tradicionāls ēdiens ģeogrāfiskās atrašanās vietas un vēstures dēļ. Latvijā zivju izvēli nosaka divi galvenie kritēriji – garša un cena. Reņģes daudziem asociējas ar lētu un prastu ēdienu, no kura tad arī ir nicīgais apzīmējums par reņģēdājiem.

Bet pēdējos gados gan reņģes, gan šprotes ir sākušas mainīt savu reputācijas "plauktiņu' un kļuvušas par izsmalcinātu delikatesi”, norādīja profesore.

Gulbes ieskatā zivju popularitātes pieaugums ir šefpavāru nopelns un dažādu komunikācijas kanālu piedāvātais saturs. “Zivis katru gadu kļūst populārākas, jo mainās uzskats par to, ka tās ir kas smirdīgs un negaršīgs. Dažādos ēst gatavošanas raidījumos un blogos zivis un jūras veltes tiek pozicionētas kā moderns ēdiens. Domāju, ka zivju patēriņš pieaugs un veģetārā kustība to tikai veicinās. Arī mūsu zivju pārstrādes uzņēmumi seko līdzi tirgus izmaiņām un šogad sāks ražot vegāno tunci no dzelteno zirņu proteīna,” stāstīja Gulbe.

Iespējams, ka zivis nākotnē ēdīsim gan gudrāk ražotas, gan ilgtspējīgāk audzētas. Mūsu kā patērētāju uzdevums būs ne tikai spēt noteikt, cik zivs ir svaiga un kvalitatīva, bet arī kāds ir tās izcelsmes ceļš.

 

Publikācija sagatavota ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu.  

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt