Lielu daļu sava sirds siltuma Indra Miltoviča visu mūžu atvēlējusi suņiem. Dzīvnieki viņai bija pieķērušies tik ļoti jau bērnībā, ka nāca pretī sagaidīt no skolas pat divus kilometrus. Vēlāk Indras dzīvē ienāca nopietnas medību šķirnes – laika un Latvijas dzinējsuns. Pēc to aiziešanas mūžībā Indra nolēma, ka vairāk suņus neņems. Tomēr kā mērķtiecīgs bumerangs Indru sasniedza kāda reklāmas kampaņa, kura aicināja adoptēt suņus seniorus – tajā skaitā Opīti.
Patversmē Opīti jau bija noskatījusi kāda cita kundze – tomēr viņa pārdomāja, jo suns izrādījās pārāk bailīgs.
Pēc tam Indrai zvanīts no patversmes, aicinot braukt pakaļ Opītim. "Tā ir kaut kāda mistika vai kas. Es uz viņu paskatījos un viss, man viņš ir vajadzīgs," klāstīja Indra.
Opītis patversmes voljēros dzīvoja ļoti ilgi – tik daudzi suņukam bija gājuši garām, ka acīs nebija palikusi neviena cerību liesmiņa uz labāku dzīvi.
Pēc Indras teiktā, Opītis visu laiku bijis ļoti bēdīgs, bailīgs. Kas tieši Opīti bija tik pamatīgi traumējis, nav zināms.
Suni kopā ar vēl 20 bēdu brāļiem izņēma no kādas nelabvēlīgas ģimenes – ar lauztu kāju, kas nepareizi saaugusi, un izkritušiem zobiem.
Dienu no dienas atturīgais Opītis kļuva atvērtāks – un kādu dienu parādīja saimniecei arī savu balsi.
"Vispār mājās te bija klusums. Man kaimiņi prasa, vai Opītis māk riet. Es saku, ka nezinu, viņš nerej. Tad pagāja nedaudz vairāk par pusgadu, tad Opītis sāka mani sargāt. Nu tātad viņš jutās šinīs mājās kā saimnieks... Tad viņš paskatās uz mani, vai drīkst riet, jā, drīkst," stāstīja Indra.
Kas ir Opīša lielākā mīlestības izpausme? Retu reizi iedot buču vai pacelt priekškāju ar lūgumu to pakasīt.
Arī jaunajām ģimenēm Indra iesaka ņemt jau pieaugušu suni. Gan tos, kuri katru garāmgājēju patversmē pavada ar skaļām ovācijām, gan tos, kuri vientuļi skumst.
