Ergo ātrāk piekūst
Vienpadsmit gadus vecais Ergo vienmēr bijis ļoti aktīvs suns. Pēdējā laikā Ergo rosība samazinājusies – viņam vairāk patīk saldi nosnausties savā vietiņā, nekā doties līdzi pastaigā savam saimniekam Kārlim Beinertam.
“Uz mežu viņš noteikti tiek vismaz vienreiz dienā, bet pastaigās dodas vismaz trīs reizes. Kustību viņam pietiek, bet pastaigas agrāk bija stipri garākas nekā pēdējā laikā. Agrāk viņš varētu nostaigāt ap 10 -12 kilometriem, tagad latiņa ir nolaidusies līdz sešiem septiņiem kilometriem,” stāsta Ergo saimnieks Kārlis.
Suns ātrāk piekūst, ātrāk aizelšas un vairs tik mērķtiecīgi necenšas norakt kociņu – ja senāk šāda nodarbe aizņēma divdesmit minūtes, tagad interese pazūd jau pēc piecām. Tāpat Ergo parādījušās vācu aitu suņiem tik raksturīgās locītavu problēmas.
“Piecelties pēc ilgākas gulēšanas ir manāmi grūtāk, it sevišķi, iztaisnot pakaļkājas, lai pieceltu dibenu. Jūtams, ka tas grūti, bet smilkstēt viņš nesmilkst. Varbūt sāpju gluži vēl nav,” spriež suņa saimnieks.
Locītavu problēmas – tipiskas lieliem suņiem
Vai sunim iespējams palīdzēt un kas jāzina brīdī, kad tas sāk novecot, skaidroja veterinārārste Anete Kalniņa: “Lielajiem suņiem - kā Ergo - viena no tipiskākajām novecošanas pazīmēm ir dažādas locītavu problēmas, tās ir deģeneratīvas locītavu saslimšanas - artrozes un artrīti, kad locītavu virsma nodilst, locītavās vairs nav pietiekami daudz šķidruma, un no tā arī veidojas sāpes”.
Locītavu problēmas parasti skar lielās un gigantiskās šķirnes – vācu aitu suņus, labradorus, rotveilerus, vācu dogus, sanbernārus, mastifus un citus suņus. Viņu svars izdara lielu spiedienu uz locītavām. Sunim ir grūtības piecelties, apgulties, pārvietoties, uzkāpt pa kāpnēm vai viņš sāk pieklibot. Ergo ir vācu aitu suņiem tipiskā gūžas displāzija – ģenētiski pārmantota slimība, kas progresē ar vecumu.
Mazajiem suņiem izkrīt zobi
Turpretī mazos suņus vecumdienās piemeklē citas kaites. “Vecumdienās maziem suņiem ļoti, ļoti aktuālas ir dažādas mutes dobuma saslimšanas, periodontīti, un reizēm suņi pat zaudē lielu skaitu zobu. Protams, ir jāņem vērā, ka nolietojas visi orgāni, var sākties sirds mazspēja, var būt problēmas ar nierēm, ar urīna nesaturēšanu un tā tālāk,” skaidro vetārste.
Arī dzīvniekiem gadu gaitā noveco maņu orgāni un samazinās to spējas. Acis kļūst blāvākas, pasliktinās redze un dzirde – tas diemžēl ir neatgriezenisks process, taču būtiski dzīves kvalitāti sunim neizmaina, jo mīluļa svarīgākā maņa ir oža.
Suns apmaldās, nevis iet mežā nomirt
“Viņi var kļūt citādāki, viņi var agresīvāk reaģēt situācijās, kurās iepriekš agresijas nebija. Viņi var būt apjukuši, var neatpazīt uzreiz savu saimnieku vai neorientēties tik labi vidē – arī tā ir viena no novecošanas pazīmēm,” skaidro Kalniņa.
Vecuma demence ir pamatā nepareizajam uzskatam par to, ka veci suņi iet uz mežu nomirt. Patiesībā suns vienkārši apmaldās un nespēj atnākt mājās.
“Suņi tomēr ir cilvēka dzīvnieki. Brīžos, kad tiem ir slikti, suņi vairāk tiecas būt pie sava saimnieka. Arī tā ir viena no novecošanas pazīmēm, ja dzīvnieks, kurš pirms tam ir bijis ļoti neatkarīgs, pēkšņi ir kā pielipis savam saimniekam. Tas ir veids, kā viņš jūtas droši, jo viņa barvedis vēl joprojām par visu parūpēsies,” skaidro vetārste.
Brīdis, kurā suns kļūst par senioru, krietni atšķiras dažādām šķirnēm. Vācu aitu sunim desmit gadi ir cienījams vecums, savukārt čivavas un jorkšīras terjeri nereti svin sešpadsmito, septiņpadsmito un pat divdesmito dzimšanas dienu.
Regulārāk jāapmeklē vetārsts
“Vecums, kad dzīvnieks sāk jau novecot, varētu būt vidēji ap septiņiem gadiem. Tad noteikti ir regulārāk jādodas pie veterinārārsta. Daudzas kaites varam atklāt sākumstadijās, piemēram, nieru mazspēju. Ja tā ir agrīni atklāta, tad ar ēdināšanas un papildbarību palīdzību varam attālināt mazināt slimības saasinājumus,” stāsta vetārste.
Ļoti bieži nāves cēlonis suņiem ir sirds slimības un audzēji. Tādēļ, ja pamanāt kaut vai nelielu graudiņa lieluma veidojumu uz ādas, nedrīkst kavēties ar vizīti pie vetārsta. Tāpat jāpiedomā par ēšanas paradumiem, jo mēdz parādīties divas galējības – ievērojams liekais svars vai dramatiska notievēšana.
“Ja dzīvnieks sāk izkristies, ir jāņem vērā, ka viņam mainās vielmaiņa. Iespējams, viņš vairs neuzsūc ēdienu tik labi. Nevajag to aizvietot ar trekniem ēdieniem un daudz lielāku daudzumu, drīzāk vajag barot mazās porcijās un biežāk ar viegli sagremojamu ēdienu,” uzsver Kalniņa.
Tāpat jāatceras par aktivitātēm. Vetārste uzsver, ka suni nedrīkst piespiest skriet līdzi saimniekam, ja fiziski mīlulim to darīt ir mokoši: “Reizēm dzīvnieks tik ļoti grib savam saimniekam izpatikt, ka pat ar sāpēm un lielu nogurumu tomēr skries līdzi”.
Jāpadomā arī par to, kā piemērot dzīves vidi jaunajām vajadzībām. Novecošana sunim ir dabisks, neizbēgams process. Saimnieka uzdevums ir parūpēties, lai dzīvnieks vecumdienās justos komfortabli un saņemtu visu nepieciešamo aprūpi.
