Kad bija izlēmusi, ka nākamais suns būs angļu buldogs, Veronika spontāni aizdevās uz dzīvnieku patversmi.
Pirmo pastaigā viņa izvedusi pavisam jaunu, ļoti aktīvu suņu meiteni. Pēc tam patversmes darbiniece aizvedusi apmeklētājus pie senioriem. "Un saka: "Re, Kane korso ir atrasta. Es jau zināju, kas tā ir par sugu. Biju ar to saskārusies. Domāju, labi, izvedīsim arī šo suni. Ja tas iepriekšējais suns luncinājās – "paglaudi mani un gribu mājās" – tad šī kundze iznāca, pagāja, iespītējās. Vispār nekādas intereses. Skatās kaut ko – kārtējie cilvēki, pilnīgi vienalga," atminējās Veronika.
Par spīti atturīgajai Džīnas attieksmei Veronika pēc patversmes apmeklējuma nav varējusi aizmirst lielo, skaisto suni, kas neizprotamu iemeslu dēļ nonācis patversmē.
Pēc nedēļu ilgām pārdomām Veronika piezvanījusi uz patversmi.
"Izdomāju, ka jādod viņai skaistas vecumdienas. Jo par viņas pagātni mums neko nestāstīja. Pateica tikai to, ka viņa ir atrasta uz ielas. Un viss," atklāja Veronika.
Džīnas pagātne
Suns patversmē dzīvojis divus mēnešus, un Veronika sākumā baiļojās, ka tik pēkšņi neuzrodas iepriekšējie saimnieki. "Kāds var būt iemesls, ka viņu neviens nemeklēja. Jo viņai ar nerviem viss ir kārtībā. Viņa ir ļoti audzināta. Viņa nebaidās. Viņa nav sista," sprieda Veronika.
Tomēr pārbaudot, vai Džīnas čips ir pārreģistrēts uz viņa vārda, Veronika atklāja suņa iepriekšējo saimnieku. Meklējot sociālajos tīklos, atklājās, ka Džīna, kam vārds pirms tam bijis Fanta, nāk no kādas apšaubāmas audzētavas Lietuvā, kur Džīnas funkcija bija "ražot kucēnus".
"Tad es sapratu, ka viņa bija izmantota tikai pelnīšanai. Jo katrs kucēns maksā ap 1000 eiro. Vienā ierakstā bija, ka viņai vienā reizē piedzima 12 kucēni. Tas ir uzreiz vienkārši tāda bagātība," sacīja Džīnas jaunā saimniece, norādot, ka sociālajos tīklos publicētajos attēlos bija redzams – apstākļi audzētavā nav no labākajiem.
Visticamāk, septiņus gadus veco sunīti audzētavas īpašnieki atzina par vecu un vairs nederīgu biznesam, tāpēc vienkārši izmeta uz ielas.
Tiem, kuri izlems adoptēt suni jau cienījamos gados, Veronika iesaka vispirms iepazīt suņa raksturu. Pirms vest Džīnu mājās, Veronika pie suņu dāmas patversmē viesojās vairākkārt, lai abas viena pie otras pierastu.
Ne pārāk kustīgs un ne pārāk ēdelīgs
Veronika nenoliedz, ka ilgi domājusi, pirms savās mājās un sirdī ielaist suni – senioru. Jo nenoliedzami skaidrs, ka abām kopā nebūs lemts daudz gadu. "Bet tagad viņai viss ir kārtībā. Ar veselību un dzīvesprieku. Tad tu par to nedomā," viņa sacīja.
Vienīgais mīnuss, ar ko jārēķinās suņa seniora saimniekam, – četrkājainais kompanjons nebūs ļoti aktīvs staigātājs un vairāk cienīs gulēšanu uz dīvāna.
No otras puses – tā ir visai pieņemama īpašība saimniekiem, kam nav laika vairākas stundas dienā veltīt pastaigām ar savu mīluli. Turklāt, atnākot mājās, saimnieku nekad nesagaidīs sagrauzti apavi vai citas nekārtības, ko mēdz pastrādāt jauni suņi.
Tāpat pie priekšrocībām var minēt, ka suns gados mazāk ēd. Džīnas saimniece atzina – daudzi, ieraugot 60 kilogramus smago suni, nodomā, ka tā pabarošanai aiziet visa saimnieces alga, tomēr tik daudz ēdiena tai nevajag. Mēnesim pietiekot ar vienu lielo suņu barības paku.
Veronika arī apsver iespēju ar laiku dot mājas jaunākam sunim, lai Džīnai būtu kompānija un lielāks dzīvesspars. "Viņa ir tik liela, ka gandrīz kā vēl viens cilvēks dzīvo. Tu nekad neesi viens pats, (..) visu laiku kompanjons. Atnāc mājās, – tev kāds ir. Jo viņa jau, kad tu kaut ko pastāsti, paburkšķ pretī. Tu neesi viens," par ikdienu ar Džīnu pastāstīja saimniece.
Viņa secināja – lielāko laimi nes neplānotais. "Es nekad neplānoju adoptēt suni no patversmes. Tā bija vienkārši spontāna ideja. Varbūt tajā brīdī tā arī vajadzēja. Un ir tāds iznākums? Ka viss ir forši. Visi ir laimīgi."