"Daugavpils, Rēzekne, jebkuri lauki, es tagad laikam zinu Latvijā vietas, kuras navigatorā uzreiz tā neatradīs," stāsta Irēna Razumejeva, biedrības "Dzīvnieku sargi" pārstāve. Sieviete pamestiem un klaiņojošiem suņiem un kaķiem palīdz jau deviņpadsmit gadus, un viņas novērojumi diemžēl neliecina par to, ka sabiedrība kļūst atbildīgāka, gan paņemot mājdzīvniekus, gan par viņiem rūpējoties. Jo īpaši daudz problēmu ir laukos, kur suņi un kaķi mēdz dzīvot savu dzīvi.
"Mums joprojām ir tā stereotipu domāšana, ka – paņēmi kaķīti laukos, viņš pats par sevi dzīvo bezmaz vai kā tāds lapsēns, kā meža zvērs," norāda Razumejeva.
"Ar suņiem ir vēl trakāk, ja pilsētās vēl kaut cik tur atbilstoši, tad lauki ir palikuši tie paši četrdesmitie-sešdesmitie gadi: te gandrīz katrā viensētā ir vismaz divi, trīs suņi, viņi skraida joprojām brīvsolī, saimnieki ir pārsteigti, ka suņiem vispār kaut kas būtu jādod, palaižu brīvsolī, sak', viņš pats sev visu atradīs; par sterilizāciju domā tā, ka dzīvniekam ir vajadzīgs prieciņš, ka viņam ir jārealizē sevi kā vecākam."
Arī biedrība, kad meklē dzīvniekiem otrās mājas, lai gan ļoti stingri izvērtē un iztaujā potenciālos saimniekus, saskaras ar to, ka dzīvnieks tiek atdots atpakaļ. Bet Covid-19 laikā parādās jauna tendence, – dzīvnieks tiek paņemts, lai kliedētu mājās garlaicību.
"Viņi paņem, viņiem nav sapratnes, kas tas suns tāds ir. Kā "Komisāru Reksi" saskatījušies, un visi paņem vācu aitu sugas suni un domā, ka viņiem būs foršais suns.
Uz kāda pamata viņi tagad domā, ka tas suns automātiski pratīs uzvesties, nevilks pavadu vai uzvedīsies pareizi, neries, netraucēs kaimiņus, – es nesaprotu.
Bet cilvēki patiešām domā, ka suns un kaķis – tas ir gatavs produkts. Kaķīšus arī ļoti maziņus grib – mēnesi, divus, tad trīs četru mēnešu vecumā. [..] Protams, viņi paņēma kamoliņu, mēnesi vecu, tad sāka augt un sākās problēmas," skaidro Razumejeva.
Bieži šādi suņi vai kaķi nonāk dzīvnieku biedrību pārstāvju mājās vai patversmēs. Rēzeknes dzīvnieku patversme sadarbojas ar vairākām Latgales pašvaldībām. Kā stāsta patversmes darbinieks Artis Škinčs, šobrīd patversmē ir aptuveni 30 kaķi un 20 suņi, vasarā īpaši daudz bija kaķu, tad to skaits tuvojās simtam, taču rudenī izsaukumu kļūst mazāk.
"Tagad mūs mazāk sauc uz gada beigām, visām pašvaldībām laikam ir savi budžeti, kuri iet uz beigām, jo mēs braucam tikai pēc izsaukumiem, vai tā ir Rēzekne vai rajons, ja pašvaldība apmaksā, mēs izbraucam," stāsta Škinčs.
Kā secina patversmē, vairāk pamesto dzīvnieku ir lauku teritorijās. "Nomaļākās vietās, ar mašīnu pat ir grūti iebraukt, šodien braucām pēc kaķiem uz tādu vietu, kur vēl divi kilometri kājām jāiet, cilvēki tādās vietās dzīvo un ziņo par kaķiem, kuriem nav saimnieku. Iedzīvotāji zvana, stāsta pagastam, jo mūs sauc pagasts, paši cilvēki mūs izsaukt nevar," skaidro Škinčs.
Rēzeknes novadā salīdzinājumā ar pilsētu ir vairāk problēmu ar klaiņojošajiem dzīvniekiem. Novada pašvaldības apkopotā informācija liecina, ka pašvaldībai klaiņojošo suņu un kaķu izķeršana un aprūpe dzīvnieku patversmē augustā izmaksāja tuvu pie septiņiem tūkstošiem eiro un septembrī seši ar pusi tūkstoši. Gada laikā šīs izmaksas sasniedz pat 30 līdz 40 tūkstošus eiro. Salīdzinot – tas ir aptuveni tikpat, cik pašvaldība šajā gadā izlietoja Audriņu ambulances remontam vai jaunu grāmatu iegādei visām novada bibliotēkām. Novada pašvaldības Saimniecības un nekustamā īpašuma apsaimniekošanas nodaļas vadītājs Andris Koļčs stāsta: "Pārsvarā tie izsaukumi ir uz bezsaimnieka dzīvniekiem, bez piederības. Ir gadījumi, protams, ka griežas pie mums, kad nomirst vientuļš cilvēks, tad sunītis un kaķītis ir jāsavāc."
Biedrības "Dzīvnieku sargi" pārstāve Irēna Razumejeva uzsver – lai cilvēki kļūtu atbildīgāki, par šiem jautājumiem ir jārunā gan skolā, gan jābūt stingrākai kontrolei un arī sodiem, ja citādāk nevar.
"Ja cilvēki zinās, ka tam būs sekas, ka būs sodi, ka ir jāpotē, jāreģistrē, jākontrolē tā dzīvnieku vairošanās, – es domāju, ka cilvēki vairāk pievērstu tam uzmanību, jo tomēr cilvēkam tas maciņš ir svarīga lieta," spriež Razumejeva.
Tāpat teikt, ka pamestie dzīvnieki ir bez saimnieka tikai tādēļ, ka viņu saimnieks nav atrodams, nav gluži pareizi, dzīvnieki ļoti liela daļa ir nākuši no kādām mājām un tikai cilvēku bezatbildības dēļ kļuvuši par nevajadzīgiem un pamestiem, uzsver Irēna Razumejeva.
