Pirmkārt, tādēļ, ka ņemt uz mājām vēl nevaram – meklējam dzīvesvietu, kurā sunim, kaķim un mums diviem pietiktu vietas.
Otrkārt, pastaigas būtu lietderīgi izmantots laiks – kad beidzot ņemsim viņu uz mājām, viss būs vienkāršāk, jo viņa mūs pazīs labāk. Treškārt, šķiet nepareizi un netaisnīgi aizbraukt un iepazīties ar suni, pazust uz vairākām nedēļām un uzrasties, lai vestu viņu mājās.
Regulārās tikšanās sākam ar vismaz stundu garām iknedēļas pastaigām mežā. Nekas īpaši atšķirīgs Bites uzvedībā nav manāms. Tieši tāpat kā pirmajā reizē, kamēr esam patversmes teritorijā, viņa šausmīgi vēlas mūs kaut kur aizvilkt un reizē grib pietuvoties visiem suņiem, kurus redz vai dzird.
Ja suns ir uzvilcies, nav jēgas cerēt, ka viņa tevi pat pamanīs
Saprotu, ka jāizdomā kaut kāda pastaigas sākuma stratēģija, lai nākamajās dienās nesāpētu roku muskuļi. Tiklīdz tieku pie pavadas, ātri skrienu uz vārtiem, kas ved ārā no patversmes teritorijas. Pat ja Bite ir paspējusi ieķerties ar zobiem pavadā, viņai nav iespējas mani kaut kur aizvilkt, jo jāskrien man līdzi. Tā nu viņa lido uz mežu ar pavadu mutē.
Kādā citā reizē pamanām, ka Bite ar lielu prieku skrien pakaļ kociņam. To izmantoju, lai viņa pastaigas sākumā ātri izskrietos un nevazātu mani pa mežu. Jau uzreiz aiz vārtiem paķeru zaru un metu prom. Bite skrien pakaļ. Viņa gan negrasās apstāties, tādēļ ātri ķeru citu zaru, vicinu to, saucu Biti pie sevis un metu uz otru pusi.
Pietiek ar pāris reizēm un viņai zūd interese par skriešanu pēc zara un pārstāj arī mani kaut kur tik nežēlīgi vilkt. Viss gan ir diezgan neveikli, jo viņa uz savu vārdu neatsaucas un vēl nesaredz iemeslu, kādēļ pēc kociņa noķeršanas būtu jāpievērš man uzmanība. Cenšos uzķert īsto brīdi, kad vicināt kociņu, lai viņa to pamanītu.
Neiztiekam bez savainojumiem. Otrs Bites topošais saimnieks pastaigas laikā pavadu tur nepareizi, suns metas skriet un pavada savelkas ap pirkstu.
Rakstāmās rokas vidējais pirksts vēlāk kļūst zils, piepamst un sāpēs vēl vairākus mēnešus.
Bite uz vārdu neatsaucas un acīs skatīties negrasās
Pie Bites esam jau kuro reizi, bet viņa joprojām mums uzmanību īsti nepievērš. Mežā ir pārāk daudz interesantu skaņu un smaržu, un man ar to jāsacenšas. Man līdzi ir kārumi – liesākais siers, ko varēju atrast. Ar patversmes darbinieku atļauju izmantoju to visās turpmākajās pastaigās. Laužu mazos mazos gabaliņos un fiksi atalgoju Biti, ja viņa atsaucas uz savu vārdu.
Sāku arī mācīt norādi „sēdi”. To Bite saprot ļoti ātri, nav ilgi jāmāna ar rokas kustību virs galvas, viņa saprot, ko es gribu panākt un apsēžas. Skatīšanās uz mani gan īpaši neuzlabojas.
Ja satiekam citus suņus, burtiski lienam nost no takas iekšā mežā. Pieļauju, ka suņu tikšanās varbūt nemaz nebeigtos ar kautiņu, bet negrasos riskēt, kamēr nepazīstu Biti. Turklāt patversmes noteikumos teikts, ka suņus pastaigas laikā kopā laist nav atļauts, ja vien pastaigā neiet ar diviem suņiem, kuri labi saprotas.
Ceļojums uz vasaras mājiņu pie jūras
Ar patversmi norunājam, ka uz dienu paņemsim Bitīti ciemos pie sevis. Nezinām, vai viņa kāps iekšā mašīnā, nezinām, cik lielu satraukumu tas viņai varētu sagādāt, bet nolemjam, ka jāmēģina ir un tad jau redzēs.
Paņemam pavadu un dodamies uz mašīnu. Uzreiz durvis vaļā neveram, gaidām, kamēr Bite nedaudz nomierināsies.
Kāpju aizmugurē kopā ar viņu. Bite bez problēmām ielec mašīnā un uzkāpj uz aizmugurējā sēdekļa. Nekur citur viņai nemaz nepietiktu vietas. Sākam braukt. Bitei mēle izkārta. Viņa ne tikai stāv kājās, bet visu laiku tenterē no viena loga pie otra. Kāpj man pāri un kāpj man virsū.
Aizveram logus pavisam, jo šķiet, ka citu auto skaņas viņu satrauc vēl vairāk. Šis nav drošs suņa pārvadāšanas veids. Ja kaut kas notiks, suns lidos pa salonu un cietīs arī tie, kuri ir piesprādzējušies.
Uz sekundi Bite noguļas man klēpī, tad ātri raujas kājās tiklīdz izklausās, ka vide mainījusies, vai piebraucam pie luksofora. Ik pa brīdim mēģina iebāzt purnu starp priekšējiem sēdekļiem, lai saprastu, kas notiek tur. Kad esam uz šosejas, kļūst nedaudz labāk. Bet kopumā šādi viss turpinās apmēram visas 50 minūtes, līdz esam klāt.
Izlaižam Biti no mašīnas, atkabinu pavadu, un Bite sāk savu vides apskates riņķojumu ap māju. Viss droši – pagalms ir nožogots un Bite nekur nevarēs aizlaisties. Turklāt, ja esam turpat pagalmā, viņai nav iemesla doties kaut kur prom.
Šķiet, ka te viņa ir pilnīgi cits suns. Skatās cilvēkiem acīs, priecīgi visiem skrien klāt.
Esam sajūsmā, kad Bite ierāpjas klēpī cilvēkam, kuru viņa redz pirmo reizi.
Grābjam pērnās lapas, un Bite turpina inspektēt pagalmu. Skrien no viena cilvēka pie otra.
Kad viss izdarīts un mēs sēžam pagalmā un dzeram kafiju, arī Bite beidzot nomierinās. Apguļas uz zemes, vēlāk nokrīt uz sāna un guļ.
Brauciens pie kinologa
#BiteIrSuns
Šis ir stāsts par to, kā žurnāliste Justīne Savitska atrod, iepazīstas un dzīvo kopā ar savu pirmo suni. Viņa nav kinologs. Viss, ko lasīsiet šajā blogā, ir viņas pieredze.
Ienākam telpā, kinologs aizver durvis un saka, lai kabinām nost to pavadu. Bite riņķo no viena cilvēka pie otra. Kinologs tikmēr uzdod jautājumus un ar analoģiju palīdzību izskaidro savu filozofiju. Daudz kas šķiet pašsaprotams un zināms, piemēram, ka galvenais, ko sunim no mums vajag, ir drošība, stabilitāte.
Dažas idejas gan šķiet nedaudz šaubīgas. Piemēram, tas, ka
mums jābūt par barvežiem. Ja mēs nebūsim galvenie, Bitei nekas cits neatliks, kā uzņemties vadību.
Vēlāk suņu domubiedru grupās un citu kinologu video internetā pamanu, ka "barvedis" un tamlīdzīgi attiecību formulējumi ir novecojuši, kuriem neesot zinātniska pamatojuma. Pētījumus lasījusi neesmu, nevaru par to spriest.
Taču kinologa ieteiktais, kas it kā ir saistīts ar šo ideju, gan šķiet izmēģināšanas vērts. Nepievērst Bitei uzmanību, kad viņa riņķojot no viena cilvēka pie otra, pieskrien klāt. Neglaudīt, nerunāt ar viņu, neskatīties acīs. Doma ir atbalstīt darbību, kurai būtu jāturpinās – priecāties tad, kad Bite pati piedāvā to, ko mēs gribam, piemēram, kļūst mierīgāka, apsēžas, apguļas.
Un tas strādā! Bite pārstāj riņķot pa telpu, apguļas uz grīdas, nokrīt uz sāna un guļ.
Tieši šo pašu ideju kinologs iesaka izmantot, kad ejam pastaigās patversmē. Palūgt patversmei, vai varam paši viņu izņemt no viņas staļļa vai voljera. Stāvēt mierīgi blakus sunim un gaidīt, kamēr viņa nomierināsies un tikai tad kabināt klāt pavadu. Protams, neesot vajadzības cerēt, ka suns tādēļ būs mierīgs, ejot gar citiem suņiem. Pietiek ar to, ka viņa saprot, ka pastaiga sākas tad, ja viņa nelec mums virsū un negrauž pavadu.
Ko tad darīt ar citiem suņiem? Kinologs skaidro, ka jāizvēlas pareizais attālums. Ja būsim par tuvu, nav ko domāt, ka Bite nerausies sunim pakaļ. Jāaiziet pietiekami tālu un tad varam staigāt gar vietu, kur suņus jūt, bet mūs arī vēl dzird.
Pastaigām kinologs piedāvā pavadu, kas izskatās pēc ļoti vaļīga uzpurņa. Sunim pāri purnam ir neliela saite, bet tā netraucējot atvērt muti, dzert, riet un nerada sāpes. Pati pavada tiek piestiprināta zem suņa zoda. Ja suns sāk vilkt, bet pavada netiek laista vaļā, suņa galva pagriežas uz otru pusi. Noteikti nav paredzēts suni ar šādu pavadu raustīt, visam jānotiek ļoti mierīgi, visu dara viņa pati.
Kinologs paskaidro, kā pieradināt Biti pie šī uzpurņa – parāda sunim, piedāvā apošņāt un tad dod kārumu tā, lai suns, stiepjoties pēc kāruma, pats ielīstu uzpurnī. Pēc vairākām reizēm vajadzētu būt tā, ka suns vairs uzpurni nejūt. Šis gan ir tikai treniņu rīks, tas nav paredzēts, lai izmantotu to katrā pastaigā uz mūžīgiem laikiem.
Izmēģinām kinologa padomus
Patversmes darbinieki uzticas un ļauj mums pašiem turpmāk ņemt Biti ārā no viņas staļļa vai voljera. Mūs ielaiž aiz vārtiņiem, parāda, kā nofiksēt durvis no ārpuses. Bite, kā ierasts, ir ārkārtīgi aktīva. Stāvam, mierīgi sarunājamies, piesēžam. Bite rotē mums apkārt, aizskrien uz otru voljera galu, atskrien atpakaļ, beržas gar sienām, padzer ūdeni, uzlec man virsū, mēģina iekosties pavadā.
Mēs cītīgi turpinām neko nedarīt, un Bite izmēģina citu stratēģiju – pienāk mums klāt un apguļas! Stiepjos piekabināt pavadu un Bite atkal uzlec augšā. Turpinām gaidīt. Voljerā kopumā pavadām aptuveni 15 minūtes, bet esam reālistiski – citi suņi un garāmejošie cilvēki viņu uzkurina. Tomēr redzam, ka šī lieta varētu strādāt. Bite piedāvā darbību, kas mums der – nekož pavadā un nelec virsū, un mēs ejam pastaigā.
Kādā citā reizē paņemu līdzi kinologa piedāvāto pusuzpurni. Pastaigas vidū ķeros pie lietas, dodu sunim kārumus un Bite ļaujas to uzvilkt. Neizskatās baigi priecīga, bet nekrīt gar zemi un nesatraucas. Lai radītu asociācijas, ka šī pavada ir kaut kas labs, ejam uz priekšu un baroju Bitei kārumus.
Pāris reizes Bite mēģina iet citā virzienā, bet saprot, ka galva griežas uz otru pusi. Sāk iet taisni. Piedāvāju ķert kociņu, Bite atsaucas, bet ik pa brīdim tomēr mēģina iet pa labi vai pa kreisi. Atnākam uz patversmi, pagalmā sagaidām patversmes darbinieci un novelku uzpurni nost. Nezinu, ko es par to domāju – vai tas ir pareizais variants?
Uzzinu citas kinoloģes viedokli, ka viņa neatbalsta šādus mācīšanās instrumentus. Lieta tajā, ka suns pats neizvēlas iet rāmi. Sunim netiek nodarītas sāpes, bet nav arī citas izvēles – zem zoda piestiprinātā pavada viņam liek darīt to, ko es gribu.
Daudz par to domāju un jūtos vainīga, ka vispār mēģināju.
Nolemju, ka Bitei nekad vairs nelikšu šo uzpurni. Tas nešķiet pareizi, es gribu, lai viņai viss sagādā prieku, lai viņa grib būt ar mani kopā, lai viņai ir labākā iespējamā dzīve.
Turklāt man nav pietiekami daudz zināšanu, lai es prastu šo instrumentu izmantot kā treniņu rīku – cik ilgi tas jāizmanto un kad jāpārtrauc vispār?
Atbildes meklēt nemaz nesāku un metu mieru šim jautājumam, jo pastaigāties ar Biti nav nemaz tik sarežģīti un perfekti iet blakus nav būtiskākā lieta, kas šobrīd jāiemācās. Man arī nešķiet, ka šāds uzpurnis varētu mazināt Bites vēlmi pastaigu laikā piekļūt citiem suņiem – kad nebūs uzpurņa, viņa to darīs tik un tā. Nospriežu, ka pieturēšos pie atalgošanas ar kārumiem par vēlamām darbībām. Gan jau kādreiz tiksim arī līdz pastaigai.
Ko darīt ar kaķi? Laikam jāmet bailes pie malas un jāaizved Bite ciemos pie Dzērves. Tas būs piedzīvojums.
