Galvenais saimnieka uzdevums, dodoties pastaigā ar savu suni, ir nodrošināt, ka četrkājainais draugs ir savācams un viegli kontrolējums. Ja suns jūs nekur nevelk, nerūc uz citiem suņiem, neskrien no jums prom, pastaiga izvēršas par baudu, nevis nervozu, stresa pilna pasākumu.
“Pastaiga vienmēr sākas ar to, ka jūs suni sagatavojat pastaigai. Tajā brīdī, kad jūs gatavojat pavadu vai kakla siksnu un suns jau sāk lēkāt, ārdīties, tad, ar tādu sun, izejot ārā, jūs viņu nevarēsiet savākt. Viņš jau būs uzvilcies,” norāda Lielpēteris.
Tāpēc ir jāsagaida, kad suns nomierinās. Tikai tad var doties ārā.
“Viņam ir jāļaujas, nevajag ar viņu cīnīties. Tieši tas pats attiecas un pavadu. Lūk, sāk lēkāt, un jūs gaidiet. Suns apsēžas un nomierinās, tad var sākt darīt,” stāsta kinologs.
Tieši tā notiek ar Pūci – kad suns ir nomierinājies, var doties ārā. “Jau no pirmajiem soļiem, atverot ārdurvis, jums sunim ir jāstāsta, ko jūs no viņa gribiet. Es iedošu kārumu, lai pievērstu uzmanību, un mēs uzreiz rādām, ko gribam. Kā suns mācās attiecībā uz kārumiem? Tajā brīdī, kad mēs viņam iedodam kārumu, viņš nofotografē mirkli, kurš mums patīk. Jo vairāk dosiet kārumus, kad vajag, jo ātrāk viņš iemācīsies. Kārumus nevajag žēlot. Visa pastaiga sākumā ir tāda, ka jūs ejiet un dodiet kārumus.
Viņš nevar apskatīties, kur ir kāds kaķis, kur ir kāds cits suns, jo visu laiku komunicē ar mani. Nav laika citam.
Ticiet vai ne, bet pēc šādas pastaigas, kad suns klausa, iet blakus, viņš nogurs krietni vairāk, nekā pastaigā, kurā viņš visu laiku velk. Kad viņš velk, viņam nogurst tikai muskuļi. Pastaigā, kurā jāklausa, nogurst arī smadzenes,” norāda Lielpēteris.
Suns jāslavē, jāpievērš viņa uzmanība. Nevajag kliegt un aizrādīt, tas suni tikai uzvilks. Bet, ko darīt, ja sāk vilkt pavadu? Nekādā gadījumā nedrīkstam doties suņa izvēlētājā virzienā.
“Mēs gaidām. Neko nesakām. Ja mēs runāsim, mēs viņu tikai uzkurināsim. Gaidām, gaidām, gaidām. Tajā brīdī, kad viņš atteiksies no vilkšanas, mēs viņu uzslavēsim un uzreiz iesim pretējā virzienā, kā grib viņš,” iesaka Lielpēteris.
Nav atšķirības, kas ir par kairinātāju: kaķis, suns, dusmīgs suns, kāds draugs, ko suns pazīst. Vienmēr ir šādi jārīkojas. Ja tā vienmēr darīs, ar laiku suns sāks klausīt. Kad viņš sāks saprast, ko mēs no viņa gribam, pēc tam arī kārumi vairs nebūs nepieciešami.
Kārumi vajadzīgi, lai izskaidrotu, ko mēs no suņa gribam.
Šādā pašā veidā var iemācīt arī komandu “blakus”. Vēl svarīgi ņemt vērā, ka mācīt suni vajadzētu pilsētas vidē. Ja iemācīsiet klausīt mājās vai pagalmā, tad suns jūs klausīs tikai tur.
