Latvijas Kinoloģijas federācijas instruktora Ivara Lielpētera pavadībā sunene Pūce rāda, kā šo komandu iespējams iemācīties. “Suns ir dabīgi novietots tā, ka viņš nevar paskatīties uz augšu. Ja jūs tagad nostātos kā suns ar dibenu gaisā, mēģiniet domās paskatīties uz augšu. Nesanāks. Lai varētu paskatīties vēl augstāk, dibens ir jānolaiž lejā. Tieši tas mums ir jāizmanto. Paņemiet kārumu, pielieciet pie deguna un lēnām celiet uz augšu. Suns var lekt augšā, tas nozīmē, ka jūs kārumu turiet pārāk augstu.”
Pirmajā reizē suņa apsēdināšana var prasīt ilgu laiku, bet nevajag pārdzīvot, kliegt vai mēģināt to paveikt ar varu. Galvenais ir pacietība. Brīdi, kad suns vēl stāv, neatkārtojiet vārdu “sēdi” vairākas reizes, jo šādi suns iemācīsies, ka “sēdi” nozīmē stāvēšanu.
“Tad, kad viņš sēžas, tad sakiet: sēdi, malacis,” iesaka Lielpēteris.
Apsēdināt suni nav liela māksla. Tas sanāks ātri ar jebkuru suni. Lielākā māksla ir noturēt viņu, lai ilgi sēž. Tāpēc galvenais uzdevums ir pagūt iedot kārumu, kamēr sēž. Apsēžas, iedodu kārumu. Ja suns leks un saņems kārumu, tad tas sapratīs – lai iegūtu kārumu, vajag lekt vai celties.
Tāpēc ir ļoti svarīgi kārumu dot brīdī, kamēr suns vēl sēž.
Un jāiemāca arī komanda “brīvi”. Tā ir viena no svarīgākajām komandām visā apmācības ciklā, jo jebkura komanda kaut kādā brīdī ir jāatsauc. “Kad vairs nevajag, lai suns sēž, vajag pateikt “brīvi” vai jebkuru citu komandu, ka tu vari iet. Ja to komandu viņam neteiks, neiemācīs, tad suns nekad neko ilgi nedarīs, jo viņš sapratīs, ka sēdēt ir tikai apsēsties,” skaidro Lielpēteris.
Iemācīto komandu “sēdi” varēs izmantot daudzās ikdienas situācijās – gan mājās, gan uz ielas. Tā arī var palīdzēt nomierināt dzīvnieku pastaigas laikā uz ielas.
“Kad suns dara kaut ko, kas jums nepatīk, nav jēgas viņam teikt, ko jūs negribat, lai viņš dara. Tāpēc arī komandas ir domātas. Pasakiet, lai viņš sēž un ir skaidrs, kas viņam ir jādara. Viņš nekur neies, neraustīs jūs, vienkārši sēdēs un gaidīs,” norāda instruktors.