Ķepa uz sirds

Veselība. Ērces

Ķepa uz sirds

Skola / bērns ar īpašām vajadzībām un suns. Stāsts par Rondu

LAIMĪGAIS STĀSTS/ Arvīds Mūrnieks

Suņa Pipara vecumdienu stāsts – jaunu dzīvessparu ienes no patversmes atvestais Duksis

Tikai retajam nav bail novecot – kļūt lēnam, vājam un bezspēcīgam. Vēl grūtāk ir redzēt nosirmojam savu mīluli, apzinoties – laika kļūst arvien mazāk. Tomēr suņa vecumdienām nav jābūt bēdīgām. Ja mājās ierodas vēl kādas spriganas ķepas, gadu skaits samazinās uz pusi.

Bērnu ārsta un mūzikas izdevēja Arvīda Mūrnieka mājās šobrīd saimnieko divi īsteni latviešu puikas – no patversmes adoptētie Duksis un Pērkons. Kafijas krāsas kažoka īpašnieks Duksis mājās slieksni pārkāpa ar konkrētu misiju – uzlabot omu vecajam sunim Piparam.

“Piparam tas bija forši, jo viņš bija viens, viņam īsti nebija, ko darīt, teritorija liela, vienam jāsargā, vienam viss jāatgaiņā, tas bija sargsuns. Tajā starpsargāšanas periodā viņam kļuva garlaicīgi, un tas mazais suns Duksis bija tāds labs draugs un tiešām palīgs tālāk dzīvot,” stāsta Arvīds.

LTV raidījuma “Ķepa uz sirds” pirmsākumos izdevās paviesoties pie Pipara, kad viņš un kaķene Merilina bija vienīgie Mūrnieku ģimenes mīluļi. Kad vācu aitu suns sāka tuvoties seniora vecumam, viņa raksturs mainījās līdz ar slikto veselības stāvokli. “Viņš kļuva apātisks, vienaldzīgs. Gulēja būdā, dibens tāds atstiepts, iziet ārā, drucsiņ pastaigā. Daudz dažādu problēmu, veselības problēmu, kauli, locītavas. Mēs visas tās zāles tur sākām lietot, ēdināt īpaši speciāli,” atceras Arvīds.

Kamēr jaunības eliksīrs vēl nav izgudrots, dzīvnieku pasaulē ir savi veidi, kā paildzināt mūžu. Ja pagalms jādala ar jaunu suni, jātur līdzi viņa enerģijai! Pipars nodzīvoja 14 gadus, un pusi no tiem kopā ar Duksi, kuram pēdējos septiņus gadus mācīja savas gudrības.

“Kad Pipars bija pavisam [slims], tas bija pirms pusotra gada starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu, tad Duksis nāca un mēģināja laizīt un kaut kā sarunājās blakus. Visu laiku blakus mēģināja gulēt, bubina savā starpā, tā kā sarunājas. Kad Pipara nebija vairāk, tad tas Duksis visu laiku bija ļoti dīvains gandrīz vai gadu, bija tā robeža ēdamistabā un virtuvē, ko viņš tālāk nešķērsoja un negāja,” stāsta Arvīds.

Kad Pipars nomira, pārdzīvoja visi, pat neatkarīgā kaķene Merilina, bet jo īpaši Duksis, kurš noslēdzās sevī.

“Veselu gadu bija pilnīgi tāds nekāds: visu dienu guļ būdā, iznāk laukā, neēd, pilnīgi likās, ka tas arī tūlīt “čau” pateiks tev. Laukā visa mūsu teritorija kļuva tāda klusa, jo Duksis tādā dāmu balstiņā smalkā rēja, kaut ko gaiņāja. Bet tāds klusums bija, diskomforts pašiem, sajūta, ka kaut kā trūkst, dzīvīguma trūkst laukā,” stāsta Arvīds.

Spītējot sāpēm par iepriekšējo mīluli, ģimene izlēma adoptēt vēl vienu patversmes suni – šoreiz jaunu draugu vajadzēja noskumušajam Duksim. Viņš pats gan par ideju sajūsma nebija. “Viņš pilnīgi apjuka. Man liekas, viņam bija tāda sajūta – ko jūs to zīdaini tajos pamperos man te atvedāt, ko es ar tādu darīšu. Viņš skatījās ilgi, nodūra galvu, gara siekala iztecēja, ielīda krūmos, ilgi nenāca laukā un vispār ignorēja.”

Nepatika bija īslaicīga – tagad Pērkons un Duksis esot labākie draugi. Kopā ēd, kopā guļ, kopā aprej mašīnas un kopā pieprasa mīlestību. Turklāt abi patversmes suņi dodas uz suņu skolu, bet komplimentus vienmēr noceļ Pērkons. “Visi saka, ka tas esot smuks suns, mēs bijām arī treniņos, visi: vāu, kas tā par sugu, kur tādu var nopirkt un kā, kur jūs dabūjāt? Tāda interese par viņu,” stāsta Arvīds.

Visi Arvīda mīluļi, izņemot Piparu, adoptēti no patversmes. Ģimene ne mirkli nešaubījās, kāds suns izaugs vai kāds būs dzīvnieka raksturs, jo ar pacietību un skološanu var mainīt visu. Diemžēl tieši skaistais izskats tādus suņus kā Pērkons iegāž – cilvēki joprojām vadās tikai pēc kažoka un acu krāsas. “Tie, kas nezina, ko viņi grib īsti, labāk, lai ņem tad šķirnes suni, tomēr katrai šķirnei ir apraksts, kas tas par suni,” saka Arvīds.

Tāpat saimnieki nodod savus mīluļus, parādoties pirmajām veselības problēmām. Patversmes ir pilnas ar suņiem senioriem, kuri īpašniekiem kļuvuši lieki, izmaksā dārgi, nepilda sarga pienākumus vai nesmīdina bērnus. Bet ģimene sunim visvairāk vajadzīga tieši vecumdienās – jebkuram vientulība ir briesmīgāka par nāvi. “Ja cilvēks vēl var parunāt kaut ko, pastāstīt, tad suns jau neko nevar. Viņš vienkārši skatās uz tevi tādām acīm, un saproti, ka šī ir tā reize, kad tu arī nevari palīdzēt neko, ne ar medikamentiem, ne ar ko. Protams, ka tas ir šausmīgi grūti, (..) šodien viņš ir, bet rīt var nebūt,” saka Arvīds.

Ja suns spētu runāt, diez vai viņš vaidētu par muguras sāpēm vai slikto redzi. Suns joprojām smietos, smaidītu un teiktu – saimniek, tu man esi vajadzīgs! “Cilvēki nemāk priecāties, piemēram, kad kāds nāk mājās - atnāk meita, sieva, sēž augšā otrajā, trešajā stāvā. Bet nemaz neredz viens otru. Nu, šeit nereāli – viņš ir tik priecīgs, viņš tevi sagaida, lēkā, viņš grib bučot tev riņķī un “čau, čau, kur tu tik ilgi aiz tām durvīm biji, ko tur darīji, ka tu aizgāji?” par suņa emocijām stāsta Arvīds.

Saistītie raksti
0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Vide un dzīvnieki
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti