Toreiz Žanetei vēl nebija nojausmas, ka viņa kādam smagi cietušam suņukam izglābs dzīvību.
Jau braucot uz dzīvnieku patversmi, Žanete nolēmusi, ja suņuks nešķitīs agresīvs, nav būtiski, kāds viņš ir pēc ārējā izskata, viņu noteikti vedīs uz mājām.
Savās jaunajās mājās Tito iejutās labi, un arī atveseļošanās notika ātri.
Tito nevienā brīdī ne pret ģimenes locekļiem, ne arī pārējiem dzīvniekiem nav izrādījis agresiju. Pat tad, ka suņukam tika pārsietas brūces, viņš ne reizes nav ierūcies vai iesmilkstējies.
Žanete stāsta, ka ikdienā ir jūtama Tito pateicība ģimenei par izglābto dzīvību, kas atspoguļojas kā viņa ķermeņa valodā, tā arī uzvedībā.
Šobrīd Tito ir pilnībā atveseļojies un labprāt asistē Avotiņu ģimenei ikdienas darbos. Ģimenes saimniecība, kas gan vairāk ir kā hobijs, augusi pakāpeniski, taču šobrīd saime ir visai liela.
Pateicoties aitām, gadījies arī pa kādam amizantam notikumam - neaizmirstama ir lielā aitu bēgšana, kad talkā nākuši visi apkārt dzīvojošie kaimiņi.
Neskaitot mājlopus, ģimenē aug divi suņi un divi kaķi. Kaut arī sākotnēji valdījušas nelielas bažas par to, kā no patversmes paņemtais suņuks izturēsies ne tikai pret ģimenes locekļiem, bet arī pārējiem mājas mīluļiem, tās ātri vien pagaisušas, ieraugot suņuka labsirdīgās acis.
