Labradors Niko klaiņot sāka, vēl būdams kucēns sešu mēnešu vecumā. Nedarbos kompāniju sastāda vecākais suns Brūsiņš.
Niko saimniece Ieva Kalniņa stāsta, ka parasti suns ir prom kādu stundu, divas, ir reti gadījumi bijuši, kad viņš veselu dienu vai divas nav bijis mājās. Saimniece tad sāk uztraukties, kas ar sunīti noticis, līdz viņš atnāk, pusdienu noguļ, un tad jau viss ir kārtībā. Arī savas sugas draugu Niko netrūkst. Ir bijis daudz gadījumu, ka Niksis kopā ar kādiem diviem trijiem suņiem tā kā bariņā vienkārši kopā kaut kur iet, saka Ieva. Vasarā suns iet peldēties arī uz jūru, uz upi, kad atnāk, bieži vien ir slapjš.
Jo biežāk suns izbēg, jo ilgāk pazūd.
Niko savus maršrutus izplāno pats – un bieži vien ceļi ved pie meitenēm. Izrādās, suns nav kastrēts. Niko īstais saimnieks esot Ievas draugs, un viņam ir par to savs, diemžēl, vēl populārs aizvēsturisks viedoklis. Draugs uzskata, ka tā būtu mocīšana sunim atņemt to, kas viņam ir dabīgi ir, tāpēc suņi Ievas mājās nav kastrēti.
Suņa klaiņošanas instinktu Ieva mēģinājusi labot divos veidos. Pēc atgriešanās Niko piesiets pie būdas, bet tas nav līdzējis un suns atkal izmucis. Otra metode – radiosēta - arī bez panākumiem, jo, sunim bieži peldoties piemājas dīķī, siksna ātri sabojājās mitruma ietekmē.
Dzīvnieku uzvedības eksperte Jevgēnija Ostroga atzīst, ka šādu suņa uzvedību nevar labot ne ar sodīšanu, ne radiosētu. "Jūs nākat klāt pie savas sētas un izjūtat sāpes, līdz ar to pieredze atkal ir slikta, bet mēs runājam par to, ka gribētu padarīt mājas par tik labu vietu, ka negribētos iet prom," saka eksperte.
Daudzi piekritīs, ka visa pamatā ir suņa dabiskais instinkts iet meitenēs.
Vai tiešām kastrēts suns zaudē vīrišķību, pieņemas svarā un maina raksturu? Eksperte saka, ka kastrācija nemaina dzīvnieka ikdienu, nemaina viņa domāšanu vai pasaules uztveri. Suņi nedomā tā, kā mēs, suņiem nav tik daudz mītu viņu pasaulē, un kastrācija saimniekam bieži vien nozīmē daudz vairāk nekā pašam sunim.
Pārbaudīt to, kāds suns kļūs pēc kastrācijas, iespējams ar pagaidu implantiem. Tos uz noteiktu laiku ievieto sunim zem ādas, tādējādi samazinot hormonu līmeni un padarot dzīvnieku mierīgāku. Nereti tad saimnieki ir gatavi suni kastrēt, jo redz, ka ir jēga.
Kastrācijas trūkums ir tikai puse problēmas – pārējo var atrisināt uzvedības maiņa.
Suņa galvenais klaiņošanas cēlonis ir garlaicība, vēlme izpētīt apkārtni un arī neremdināmā labradora apetīte – ja kaut kur pabaros, ies atkal. Saimniekam tas pirmkārt nozīmē, ka nepieciešamas garākas un biežākas pastaigas, visu uzmanību pievēršot savam mīlulim, nevis telefonam.
Svarīgi izvēlēties pietiekami garu pavadu – vismaz pieci līdz desmit metri. Saimniekam vēlams neiet tikai vienu maršrutu – jābūt vismaz desmit dažādiem ceļiem gan ilgām pastaigām, gan īsākām posmiem.
Savukārt mājās Niko jāliek lietā labradora asais prāts un labā oža, uzsākot meklēšanas spēli. Uzdevums ir vienkāršs – paslēpt kādu sunim neikdienišķu gardumu un to atrast. Suns būs spiests domāt – un domāšana nogurdina visus. Sākumā tas jādara iekštelpās, lai suņa uzmanību nenovērstu citi faktori. Var izlaist brokastis, lai sunim būtu lielāka motivācija piedalīties spēlē. Ja sunim patīk rakt un jūs ļaujat viņam to darīt, tad var aprakt viņam mantiņas un mājās var slēpt našķus kastītēs vai mēbelēs.
Nereti saimnieki ir pārliecināti, ka suns agrāk vai vēlāk noteikti pārnāks mājās.
Bet šāds paradums ir ļoti bīstams suņa veselībai un dzīvībai. Klaiņojošu suni var ne tikai notriekt, bet nozagt. Tas var saindēties ar vecu pārtiku, indēm, ķīmiju, aizrīties ar kauliem un sadurt iekšējos orgānus. Suns var saķert slimības, piemēram, no ērcēm, kas tam piesūkušās. Var sakauties ar citiem sugas brāļiem, tikt ievainots, un to kā bezsaimnieka dzīvnieku var savākt patversme.
Bēdīgo stāstu ir ļoti daudz, un parasti jau neviens neraksta katru dienu feisbukā, ka mans sunīts klaiņo. Kad viņš atnāk, viss ir labi, bet mēs zinām arī tos gadījumus, kad suņi mājās nepārnāk.
