Sadaļas Sadaļas

Vai zini?

Vai zini, kā cilvēks viduslaikos uztvēra savu dzīvi?

Vai zini?

Vai zini, kurā brīdī princese Aurora "Apburtajā princesē" pārvērtās par Revolūcijas Ausmu?

Vai zini, kā viena suga pakļāva daudzas?

Sugu simbioze dabā – vienas parazitē, citas apmainās labumiem

Dažādu dzīvnieku sugu mijiedarbība dabā notiek nepārtraukti, un, iespējams, līdzīgai divu sugu mijiedarbībai ir ļoti liela nozīme daudzšūnu organismu evolūcijā jau vairāku miljardu gadu garumā.

Vai zini?

Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.

Kā vienu no plašāk izplatītajiem divu sugu mijiedarbības piemēriem var uzskatīt šūnas organellas mitohondrija un saimniekšūnas simbiozi, kas aizsākās aptuveni pirms diviem miljardiem gadu, visticamākais, neilgi pēc straujas skābekļa koncentrācijas paaugstināšanās atmosfērā, kas lielai daļai tajā laikā dzīvojošo organismu bija nāvējoši. Kopš tā laika eikariotu (vienšūņu, dzīvnieku, augu, sēņu u.c.) šūnās mitinās simbiotiska baktērija, ko saucam par mitohondriju, kas nodrošina šūnām enerģiju, pārveidojot glikozi līdz šūnām izmantojamam ATP (Adenozīna trifosfātam), bet,

analizējot mitohondriālo DNS, mēs redzam, ka tuvākie radinieki šīm organellām, šķiet, ir proteobaktērijas. Bez šīm organellām dzīvības uz Zemes, kādu mēs to pazīstam, nebūtu.

Protams, dabā pastāv arī citas, mums labāk zināmas simbiozes formas, piemēram, parazītisms, mutuālisms, komensiālisms. Aptuveni zinām, kas ir parazītisms, bet mutuālisms ir divu sugu simbiozes forma, kad abas sugas gūst labumu, piemēram, bites un ziedaugi, vai komensiālisms, kad viena suga izmanto otras sugas resursus, tai nekaitējot, piemēram, pielipējzivs un haizivis.

Daudzi dzīvnieki citas sugas izmanto barības ieguvei vai aizsardzībai. Piemēram, dzīvnieku, tai skaitā cilvēku, zarnās mitinās milzīgs daudzums dažādu baktēriju, mikroskopisko sēņu un vīrusu.

Termīti audzē sēnes, skudras rūpējas par laputīm, savukārt sēnes mēdz izmantot kukaiņus, lai izsētu savas sporas plašākā reģionā, te kā interesantāko piemēru var minēt Ophiocordyceps unilateralis, kas parazitē skudrās, un neilgi pirms sēnes augļķermeņa veidošanās liek skudrām uzrāpties pēc iespējas augstāk, iestiprināties ar žokļiem augā un tad

no skudras galvas izdīgst sēnes augļķermenis, kas izsēj sporas.

Sienāžus izmanto ūdenī dzīvojoša nematomorfa, ko tautā sauc par zirga matiem, šis parazīts oliņas dēj ūdenī, bet tās kāpuru nejauši apēd sienāzis, tajā attīstās pieaugušais indivīds, kas, izmantojot specifiskas signālmolekulas, liek sienāzim lēkt ūdenī, kur tas noslīkst. No sienāža ķermeņa izlien garš tārps, kas vairākas reizes var pārsniegt paša sienāža garumu, un parazītiskā tārpa reproduktīvais cikls var sākties no jauna.

Arī Homo sapiens jeb saprātīgais cilvēks ir suga, kas pakļāvusi daudzas citas sugas.

Pirmā suga, ko pakļāva cilvēki, bija vilki. 15 000 gadu laikā, pateicoties mērķtiecīgai selekcijai, cilvēki ir izveidojuši apmēram simt deviņdesmit oficiālas suņu šķirnes, turklāt suņu un vilku krustošana joprojām var radīt vairoties spējīgus pēcnācējus, tāpēc vilkus un suņus var uzskatīt par vienas sugas pasugām. Vēlāk cilvēki pieradināja arī aitas, kazas, govis, zirgus, kamieļus un citus dzīvniekus.

Interesanti, ka pirmos graudaugus domesticēja aptuveni pirms 12 000 gadu.

Pateicoties domesticēšanai, cilvēki iemanījās dzīvnieku un augu selekciju vadīt sev vēlamā virzienā, arvien palielinot produktivitāti, rezultātā iegūstot šķirnes, kādas tās mēs redzam mūsdienās.

Diemžēl cilvēku vadītas selekcijas rezultātā var rasties daudzas arī nevēlamas īpašības, kā tas ir novērojams, piemēram, suņiem, kas vairākām suņu šķirnēm paralēli vēlamajām rakstura vai izskata īpašībām ir radījušas virkni iedzimto slimību.

Protams, nav ļaunuma bez labuma un šos suņus ar iedzimtās slimībām mēs varam izmantot medikamentu izstrādē un pētniecībā cilvēku iedzimto slimību ārstēšanai, jo atsevišķām šķirnēm šādas saslimšanas ir novērojamas ļoti bieži. Cilvēku populācijā tās skaitās retās slimības.

Viena no jaunākajām domesticētajām dzīvnieku sugām ir ūdeles, ko izmanto kažokādu ieguvei. Oficiāli domesticēšana ir notikusi jau 19. gadsimtā.

Tad šīs sugas indivīdu skaits pasaulē būtiski pieauga, sasniedzot savu maksimumu 20. gadsimta otrajā pusē. Pēc dažādu sabiedrības iniciatīvu ieviešanas ūdeļu skaits pakāpeniski samazinājās – gan kažokādu pieprasījuma krituma dēļ, gan arvien pieaugošo dzīvnieku turēšanas labturības prasību dēļ. Izmaiņas ir vērojamas ļoti strauji, un skaidrs ir viens: ja cilvēki atteiksies no kažokādu izmantošanas, ūdeļu skaits kļūs ļoti mazs, tāpēc, no vienas puses, aizsargājot dzīvniekus un rūpējoties par to labturību, mēs panākam uzlabojumus atsevišķiem sugas indivīdiem, bet sugas kopējais indivīdu skaits tādēļ samazinās; tie ir kā divi svara kausi, kur vienā ir individuāls dzīvnieks, bet otrā – visas sugas pastāvēšana.

Te var uzdot filozofisku jautājumu: "Cik mājas cūku pasaulē paliktu, ja mēs vienā dienā atteiktos no cūkgaļas lietošanas uzturā?"

Visticamāk, ļoti maz, un tas pats attiecināms uz citām domesticētām sugām. Kamēr mums, Homo sapiens, tās būs vajadzīgas, tās zels un plauks.

Vai zini?

Vairāk

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Vide un dzīvnieki
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt